Toms Babincevs ir viens no jaunajiem filozofiem, kuri nupat laiduši klajā izdevumu Tvērums, kas aptver humanitāro zinātņu un mākslas tēmas. Par ko runāt viņiem šķiet svarīgi?
Deviņi jaunie filozofi un māksliniece radījuši žurnālu Tvērums, kas ar lasītājiem centīsies runāt valodā, kas neliekas garlaicīga ne tiem, kas no filozofijas zina maz, ne tiem, kas daudz, — teksti sola turēties līdzsvarā starp publicistiku un akadēmiskumu. Katrā no numuriem, kas iznāks reizi trijos mēnešos (jo filozofiem bez sirdsdarba ir arī maizes darbs), piemeklēta sava tēma. Pirmajam — estētika.
Žurnāls meklē, piemēram, ironijas definīciju postironijas laikmetā, pievēršas aktuālajam jautājumam par vizuālās mākslas nonākšanu attālinātā režīmā un tā potenciālajiem draudiem, kā arī vaicā, vai mākslu vispār var definēt. Tāpat žurnāls jautā, ko patiesībā nozīmē izglītoties? Kāpēc mums kādas lietas vienkārši patīk? Un kas īsti ir biohakings, kādas ir tā attiecības ar patērniecību un radošumu?
Nevaru iedomāties cilvēku, kuru šīs tēmas atstātu vienaldzīgu! Man piekrīt arī viens no Tvēruma redaktoriem un autoriem Toms Babincevs. Viņš studē filozofiju LU maģistrantūrā un vēlas ar laiku Kantu lasīt oriģinālvalodā. Starp citu, Tvēruma pirmā metiena 500 eksemplārus lasītāji jau izpirkuši, tiek drukāti nākamie.
Kāpēc filozofiem ir vajadzīgs šāds žurnāls?
Pirmais numurs ir kā atmiņu albums, kurā esam mēģinājuši izklāstīt to, kas mūs nodarbina. Sākotnēji to darījām draugu lokā, bet tagad mūsu ambīcijas ir skaidri pasniegtas ikvienam. Tvērums varētu būt jaunās filozofu paaudzes simbols.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.