Ar pirmo iespēju jādodas vakcinēties

Publiskajā telpā jau vairākus mēnešus nerimst diskusijas par Covid-19 vakcīnu efektivitāti, un daļa iedzīvotāju pauž vēlmi izvēlēties vienu vai otru vakcīnu. Ir liela daļa sabiedrības, kas nevēlas vakcinēties vispār. Zinātnieks, bijušais Latvijas Universitātes rektors, profesors Ivars Lācis, kurš nesen vakcinējies ar AstraZeneca vakcīnu, norāda, ka pašlaik nav vietas diskusijām par efektivitātes rādītājiem, bet jādodas vakcinēties pie pirmās iespējas, jo tas ir vienīgais veids, kā atgriezties pie klātienes darba, mācībām un pulcēšanās. Zinātnieks arī norāda, ka dzīvē, kādu pazinām pirms pandēmijas, pasaule atgriezīsies pēc gada vai diviem.

Zinātnieku teiktais transformējas

Mūsdienu sabiedrība ir ļoti attīstīta, un tas nes līdzi arī negatīvās puses, viena no tām – dažādu nozaru profesionāļi ļoti specializējas konkrētās tēmās, runājot katrs savā valodā. Tas kavē un kropļo arī informācijas apmaiņu. Šobrīd liels skaits iedzīvotāju, tai skaitā pedagogi, nav gatavi vakcinēties pret Covid-19. To zināmā mērā ietekmējusi mūsu tieksme klausīties politiķos, kuru runas raksta komunikācijas speciālisti, nevis ārstos, zinātniekos un imunologos. Neskaitāmie centieni padarīt zinātnieku teikto viegli uztveramu visiem, radījuši arī puspatiesības un muļķīgas ziņas, kas, pateicoties informācijas apritei, sasniegušas daudzus iedzīvotājus. Zinātnieku teiktais transformējas, un rezultātā saņemtā ziņa var krietni atšķirties no tā, kas domāts sākotnēji.

Patlaban esam ļoti koncentrējušies uz procentuālajiem rādītājiem – cik procentus sola viena vai otra vakcīna, tomēr jāatceras, ka ikviena vakcīna, kas apstiprināta Eiropas Savienībā, ir efektīva. Lai kāds būtu procentuālais rādītājs, tas noteikti ir labāk nekā atteikšanās no vakcīnas. Spekulācijas ar procentiem atgādina kosmētikas reklāmas, kas sola padarīt dāmu skropstas par 80% garākas un kuplākas. Neviens kosmētikas ražotājs nav mērījis un pētījis katras patērētājas skropstas un visi apgalvojumi ir ļoti aptuveni, labākajā gadījumā balstīti uz fokusgrupu. Tomēr šie procenti iesēžas mūsu prātos un liek izdarīt izvēli par labu vienam vai otram produktam. Bet vakcīna nav skropstu tuša, un atteikšanās no tās var nozīmēt smagas sekas.

10 mēneši 10 gadu vietā

Vakcinācija ir vienīgais veids, kā dažos gados tikt galā ar jezgu, kas pašlaik pārņēmusi visu pasauli. Pateicoties gudriem cilvēkiem, finansiāliem ieguldījumiem un arī zinātniskajai konkurencei, 10 mēnešu laikā ir izdevies radīt to, kas iepriekš prasīja 10 gadus. Taču tas nenozīmē, ka šī vakcīna atšķirībā, piemēram, no masalu vakcīnas, ir mazāk efektīva. Tas nozīmē, ka zinātne attīstās.

Bez vakcīnas nav iespējama atgriešanās pie klātienes darba un mācībām. Iedomāsimies skolu ar 1000 bērniem, kuri mācās klātienē bez skolēnu un pedagogu vakcinācijas. Ņemot vērā vīrusa pašreizējos izplatības ātrumus, šādā skolā katru dienu saslimtu viens skolēns. Tad, ja slimībai ļautu izplatīties, pēc laika saslimtu gandrīz visi. No saslimušajiem aptuveni divas klases nonāktu reanimācijā, savukārt no šiem skolēniem puse no reanimācijas neatgrieztos.

Ņemot vērā šādu iespējamību, manuprāt, diskusijai par to, vai nepieciešams vakcinēties, nav vietas. Saslimstības rādītāji liecina – no visiem saslimušajiem aptuveni 14% nonāk slimnīcā. No tiem, kuri nonākuši slimnīcā, aptuveni 14% nonāk reanimācijā. Bet no tiem, kuri nonākuši reanimācijā, atgriežas tikai 14%. Man šādi skaitļi nav pieņemami. Latvijā Covid-19 saslimstības kontekstā ir 1,8% letālu gadījumu. To, vai un kā vakcīna iedarbosies, nenosaka skaistas runas vai skaitļi reklāmās. To nosaka katra cilvēka vecums, veselības stāvoklis, slimības vēsture un imūnsistēmas gatavība. Viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks ir brīdī, kad viņš saskaras ar vīrusu. Tikai pēc tam seko jautājums par vakcīnas efektivitāti.

Katra lēmums ietekmē pandēmijas gaitu

Visas Eiropas Savienībā apstiprinātās vakcīnas ir aptuveni vieni un tieši paši vēži dažādās kulītēs. To, kura vakcīna būs īstā un vienīgā, redzēsim pēc divdesmit gadiem, un to ietekmēs ne tikai efektivitāte, bet arī ražotāju kapacitāte, konkurence un farmācijas tirgus. Taču mums nav iespēju gaidīt divdesmit gadus, lai pieņemtu lēmumu par vakcinēšanos. Vakcinēties jādodas jau tagad, pie pirmās iespējas. Un, lai gan cilvēkiem nereti šķiet, ka viņa lēmums ir vienas personas lēmums, kas neko daudz neietekmēs, šoreiz tā nav. Katra cilvēka lēmums var pietuvināt vai attālināt brīdi, kad šis pandēmijas trakums beigsies.

Mēs kā sabiedrība nereti esam likumam nepakļāvīgi – pārsniedzam braukšanas ātrumu, cenšamies apiet nodokļu sistēmu u.tml. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc pulcēšanās ierobežojumi nesniedz cerēto rezultātu. Tāpēc Latvijā ir šādi saslimstības rādītāji. Un arī tāpēc vienīgais cerīgais risinājums ir vakcinācija.