Latviski izdota Federiko Fellīni autobiogrāfija Veidot filmu
Atveru grāmatu, un pēc pāris lappusēm acu priekšā iznirst mazas durtiņas — kā Spaika Džounza filmā Būt par Džonu Malkoviču —, aiz kurām šaura eja ved uz titulvaroņa prātu. Šāda ir mana Federiko Fellīni autobiogrāfijas Veidot filmu (Fare un film) lasīšanas pieredze. Grāmatā apkopoti meistara atmiņu stāsti, intervijas un piezīmes, kas atklāj viņa dzīves gājumu, sākot no bērnības piejūras pilsētiņā Rimini un beidzot ar karjeras vēlīnajiem gadiem septiņdesmitajos (grāmata pirmo reizi publicēta 1980. gadā).
Kur rodas kino tēli
Ievadā lasāma pazīstamā itāļu rakstnieka Italo Kalvīno Kinoskatītāja autobiogrāfija. 1974. gadā sarakstītajā esejā Kalvīno stāsta par savu kinopieredzi, piemēram, zaglīgu aizlaišanos no mājām, lai iespruktu tuvējā kinozālē, kā arī izklāsta savu viedokli par Fellīni darbiem.
Grāmatā iekļautas arī latviešu režisoru Viestura Kairiša un Ilonas Brūveres esejas, kurās abi autori aplūkojuši meistara darbu nospiedumu savā dzīvē. Krāšņas ir Kairiša atmiņu ainas par bērnību Latgalē, kuru apdzīvo Fellīni personāžiem līdzīgi un savā īpatnībā spilgti tēli, ko režisors raksturo kā «groteski fantasmagoriskus». Tieši šādi varoņi — unikāli, komiski un nereti traģiski vientuļi — ir Fellīni darbu, karjeras, šīs grāmatas pamatā. Piemēram, «Saldā dzīve man pieteicās saulainā rītā, kad pa Veneto ielu gāja kāda sieviete, kurai mugurā bija kleita, kas lika viņai izskatīties pēc dārzeņa.»
Grāmatā visinteresantākajos leņķos aprakstīti personāži no Fellīni bērnības, ko vēlāk var redzēt viņa filmās, — gan Amarkorda pavedinošā Gradiska, gan traģiskais, gandrīz mežonīgais prostitūtas Saragīnas tēls no 8½. Viņi paliktu mums anonīmi vai, iespējams, nešķistu tik interesanti, ja Fellīni nepiemistu skrupulozi vērīgais un iejūtīgais karikatūrista skats.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.