Patiesas koncentrēšanās dzīres • IR.lv

Patiesas koncentrēšanās dzīres

«Kopīgs mums ir tikai laikmeta gars, un laikmeta gars ir dekontekstualizācija un fragmentēšanās,» teic Lauris Veips, nesen publicētā debijas krājuma dzejā autors. Foto — Kristaps Kalns
Ingmāra Balode

Ar Lauri Veipu sarunājas Ingmāra Balode

Laurim Veipam (1992) iznāk pirmā dzejas grāmata Interesantās dienas, es to izlasu un pēc kāda laika aicinu autoru uz sarunu tiešsaistē — lai arī ļoti gribētos ierasti skatīties un just, kurp saruna virzās, abiem tās dalībniekiem atrodoties vienā telpā. Gada laikā tiešsaistes lasījumos pamazām esam savstarpēji iepazinuši kolēģu grāmatplauktu izvietojumu, griestu lampu un sienu krāsojumu, tāpēc tikšanās vidi par gluži svešu nevar dēvēt. Sarunas sākumu gan nākas mazliet atlikt, jo mans bērns pagalmā, sniega cietoksnī, sakāvies ar kaimiņpuiku, un man nākas tam palīdzēt pārlaist šo vētru, pirms tieku pie mierīga laika intervijai. Tāpēc sarunas sākumu iezīmē ļoti reālas bērnības ieskriešana Laura Veipa dzejas un domu ainavā, kas pirmajā dzejoļu krājumā Interesantās dienas ir viens no dominējošiem motīviem. 

Vai bērna skatpunktu daudzos savos dzejoļos esi veidojis apzināti? Vai dzejoļi «gluži vienkārši tā rakstās»? Aizdomājos par šo pārdzīvojuma veidu.
Tas noteikti nav apzināti izvēlēts elements. Uzreiz bilstu, ka netēmēju uz bērnības idealizāciju, jo, kā rāda tevis nupat minētā epizode, bērnībā notiek dažādas lietas, ne visas no tām foršas. Bet šo neaizsargātības, trausluma sajūtu es mēģinu paust, jo ikdienā un citos medijos šādu attieksmi un skatījumu ievietot īsti nav iespējams. Tas noteikti saistās ar intimitāti, ar mēģinājumiem būt arī autentiskam savā neaizsargātībā. 

Man šķitis — literatūra ir tā teritorija, kur pašsaprotami pieņemam, ka drīkstam būt autentiski. Vai, tavuprāt, autentiskums ir kaut kas, ko var veicināt, attīstīt?
Man autentiskums saistās ar zināma riska uzņemšanos. Fuko ir tāds jauks jēdziens kā «parrēsija», drosmīga runa, patiesības teikšana. Man šķiet, ka cilvēks autentiskā runā bieži vien uzņemsies apsmiekla risku, risku kādu aizvainot, sāpināt. Ar autentiskumu cilvēks nodibina attiecības pirmām kārtām ar sevi. 

Vai tas ir pašsaprotami? Man šķiet, ka nav pašsaprotami, jo ir tik daudz veidu, kā varam būt «viltus autentiski». Šķiet, ka laika gaitā un patērētāju sabiedrībā telpa, kurā esam un varam būt autentiski, sarūk. Internetā ir tādi «viltus parrēsisti», kas domā, ka ir drosmīgi tāpēc vien, ka pauž konkrētus cilvēkus kaitinošus uzskatus. Un par to var arī dabūt pēc nopelniem, pati par sevi riska uzņemšanās nepadara autentisku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu