Visu gadu grāmatas krāju • IR.lv

Visu gadu grāmatas krāju

Arnis Koroševskis

Latviešu proza — interesanta un daudzveidīga

Pagājušais gads latviešu literatūrā bijis bagātīgs gan dzejas, gan prozas žanrā. Tik spēcīga prozas raža nav ievākta kopš 2013.—2015. gada. Vairāki pērn publicētie darbi ir unikāli un, iespējams, ar paliekošu nospiedumu Latvijas jaunākajā kultūras vēsturē, daudzos saskatāmi novatoriski vai citādi interesanti mākslinieciskie paņēmieni. Ir vērts pakavēties gan pie jau daudz apspriestiem darbiem, gan pie grāmatām, kuras varbūt nepelnīti palikušas ārpus redzesloka. Šīs publikācijas autors ir apguvis 49 prozas grāmatas, no kurām izveidojis subjektīvu un selektīvu pārskatu par vērtīgāko un nozīmīgāko 2020. gada prozā (rakstā netiek aplūkota bērnu literatūra un dokumentālā proza).

Pesimistiskā nākotne

Uzrakstīt kvalitatīvu zinātnisko fantastiku ir sarežģīti, un kopš 20. gadsimta otrās puses tas reti kuram ir izdevies. Jāņa Zelčāna krājums Visi dati dodas uz debesīm tomēr jāpiemin, jo šādā žanrā rakstīti darbi latviešu literatūrā parādās salīdzinoši reti, turklāt jautājumu loks, kurš aptver modernā cilvēka atsvešināto eksistenci un atkarību no tehnoloģijām, šobrīd ir vēl jo aktuālāks. Zelčāna stāstos vietumis pārfrāzēts klasisks romantisma gotikas sižets — dubultnieka motīvs; bērns kā mākslīgi radīta personība alkst mīlestības, ko nespēj sniegt viņa radītājs — cilvēks, un tādēļ izgudrojums vēršas pret savu izgudrotāju. Aprakstīta arī krāpniecība ar moderno tehnoloģiju starpniecību un priekšstats, ka cilvēks ir materiāli atkarīgs vergs reklāmu pasaulē vai ka cilvēka eksistence pakļauta neierobežotai domu nolasīšanai. Stāstu iecere ir laba, tomēr trūkst oriģinalitātes un mākslinieciskā vēriena.

Apjomīgajā un iespaidīgajā Paula Bankovska romānā Pasaules vēsture atklāta specifiska tālās nākotnes vīzija, kas drīzāk atgādina to priekšstatu un zināšanu kopumu, ar ko lasītājiem varētu asociēties 18.—19. gadsimta sadzīve un cilvēka dzīvesziņa. Bankovskis sintezē klasiskas distopijas šķautnes ar ģimenes un ceļojuma romāna fabulām un arhetipiskiem pasaku elementiem, savā ziņā izveidojot starpdisciplināru spēli ar visdažādākajām literārajām atsaucēm. Posttehnokrātiskajā pasaulē saskatāma arī antiintelektuālisma teorija greizajā spogulī, kas atklāj pakāpenisku (no mūsdienu perspektīvas raugoties — strauju) indivīda un sabiedrības degradāciju. Par fundamentālām pārmaiņām liecina procesi, kas skar tieši valodas sfēru — romāna raksturu ierobežoto vārdu krājumu un vienkāršotu gramatiku, kas vistiešākajā veidā atspoguļo jebkura valodas lietotāja domāšanu un spriestspēju. Vairāki elementi atgādina pa druskai no Margaritas Perveņeckas, Jāņa Einfelda un Egīla Ermansona darbiem, lai gan Bankovska romāns balansē uz zinātniskās fantastikas un fantāzijas robežām, un tas ir unikāls gadījums, ņemot vērā šo žanru atšķirības. Nav iespējams ignorēt kādu vērojumu — pēdējos gados vairāki latviešu rakstnieki aizgājuši mūžībā, burtiski pirms nāves radot ārkārtīgi spēcīgus vai nereti pat savus labākos darbus. Leona Brieža romāns Vilcene un atraitnis (2019) kļuva par vienu no labākajiem prozas darbiem jaunlaiku vēsturē, Aivars Freimanis pārsteidza ar romānu Katls (2017), arī Bankovska Pasaules vēsture kļūst par pēdējo spožo punktu rakstnieka biogrāfijā.

Savdabīgs un pieminēšanas vērts ir Rudītes Kalpiņas stāstu krājums Harijam augot. Kalpiņas grāmata sākotnēji var radīt mānīgu iespaidu, ka ir piederīga pie bērnu literatūra žanra. Tas izriet no šī žanra elementu imitācijas — valodā, izteiksmē, mazliet naivajā pasaules skatījumā, taču stāstiņi ir ironija un satīra par digitālo tehnoloģiju straujo attīstību un līdzcilvēku arvien pieaugošo atkarību no tām. Būtībā tas ir stāsts par mūsu iniciāciju 21. gadsimtā — sadzīves blēņām un komiskiem pārpratumiem, tikai jaunos apstākļos, kur augošu bērnu rotaļas robežojas ar problēmām un finansiālu atbildību (tēriņi telefonsarunās, televīzijas spēlēs u. c.). Stāstos atklāts kāds būtisks mūsdienu princips — nav jāpārvalda valoda, lai saprastu datoru, telefonu u. c. digitālās vides piedāvātās iespējas. Uz šī tehnoloģiju fona arī uzsvērtas paaudžu atšķirības, proti, vecāku uzdevums sākotnēji uzraudzīt savus bērnus un to attiecības ar tehnoloģijām pēc vairākiem gadiem rada paradoksālu nepieciešamību spēt sekot līdzi tam, kam jau vairāku soļu attālumā dzīvi pakārtojušas atvases.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu