Konceptuālajā mākslā «process ir mehānisks, un tajā nevajag iejaukties»1 — tā atzinis mākslas teorētiķis Sols Levits. Konceptuālisma manieri var atklāt izdevniecībā Neputns publicētajā Kārļa Vērdiņa grāmatā Gatavā dzeja. Kriša Salmaņa veidotais vizuālais noformējums žilbina. Nosaukums «iecirsts», nedaudz «iegrimis» baltajos vākos, kas ir savienojami un aizverami, atgādinot maku vai ēdiena iepakojumu. Grāmatas vāki mudina lasītāju «ierasties» tekstā kā mākslas izstādē — dzejoļi ir ne tikai izlasāmi, tie zināmā mērā ir arī vizuāla, grafiska zīme.
Grāmatas nosaukums ir pašreflektīvs, tajā šķietami naivi akcentēts īpašs darba statuss, vienlaikus tas atgādina pirmās latviešu grāmatas, kuru vākus nerotāja tēlaini nosaukumi, tikai žanriski tehnisks nosaukums. Apzīmējums «gatavā», iespējams, ironizē par tekstu, kas ir vai nu derīgs izmantošanai, pilnīgi izstrādāts, vai pastiprina nozīmi «īsts» nojēgumam «dzeja», vai arī ieskicē nozīmi «beigts». Nosaukums kļūst par spēles ievadelementu turpmākajam dzejrades attēlojumam. Šāda spēles izpausme līdztekus komiskai iedarbībai raisa arī tukšuma sajūtu.
Gandrīz pusi grāmatas aizņem savdabīgs prologs — pielikums, kurā iekļauta papildinformācija par darba tēmu, avotiem, tehniski raksti par tapšanas gaitu, izmantojamību vai lasīšanas pamācībām, kas asociējas ar zāļu lietošanas instrukcijām. «Grāmatas saturam ir informatīvs raksturs. Tajā iekļautās metodes, padomi un sniegtā informācija nav alternatīva tradicionālai ārstēšanai un medikamentiem,» (XXI) vēsta «liriskais autors» un atklāj darba mehānismu. Pielikums racionāli izskaidro grāmatas galveno daļu — dzejas krājumu. Atsauču uzsvēršana raisa zinātniskas literatūras vai publiskas runas iespaidu. Tomēr pielikums ir uztverams arī kā atsevišķs māksliniecisks teksts ar rotaļas efektu, veidojot ilūziju par grāmatu.
Grāmatas otrā daļa ir pati «gatavā dzeja», kas, kā vēsta informācija uz grāmatas vāka, «paredzēta plašam lasītāju lokam», tātad orientēta uz vieglu uztveri. Lappušu numerācijas lielie arābu cipari atgādina Eduarda Aivara krājumā Dzejas remonts redzamās numerācijas izskatu. Satura rādītājs kā robežšķirtne starp abām daļām apliecina, ka seko pamatteksts. Te atklājas dzejkrājuma raksturs, caur dzejoļiem vērojamas rakstīšanas metodes un konstrukcijas — forma dominē pār saturu, to vienlaikus «iekvēlinot». To apliecina, piemēram, dzejolis Manu bēru skaņu celiņš — apziņas plūsmā veidots skaņdarbu saraksts, ko papildina piezīmjveida izsaucieni. Tā ir arī slēpta refleksija par beidzamības apziņu. Jāpiebilst, tekstā ievijies grāmatas redaktora Raimonda Ķirķa komentārs «loga» formā, atgādinot Eināra Pelša grāmatas Condom: Demon eksperimentālās iezīmes, kā arī t. s. Preiļu konceptuālismam raksturīgo kolēģu saspēli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.