Pūlavas Laimīte • IR.lv

Pūlavas Laimīte

Gunta Šnipke

Pūlava bija parasts ciems ar pamatskolu muižas pilī, feldšerpunktu, pastu un ciema padomi muižas kalpu mājā, saieta namu zirgu stallī, vīngliemežiem pilnu dižkoku parku, aizpagājušajā gadsimtā celtu baznīcu, divām jaunlaiku cūksaimniecībām, Top veikalu ceļmalā un senlietu krātuvi vīteņiem apaugušā dzirnavu bekā. Tā mūrēta no zilpelēkiem laukakmeņiem ar sarkanu ķieģeļu ielaidumiem ap dziļajām logu ailām. Ap durvīm arī. Pa virsu bieza un plata pelēkbrūna koka cepure. Tālu var redzēt, jo kalnā. Smuki. Un parasti — bez spārniem, kā daudzviet šaizemē. 

Senlietu godā te celti dažādu vecumu gludekļi, aitu cērpamās dzirkles, vērpjamais ratiņš, sviesta kuļamā muca, abra, sētuve, krējuma mašīna, iztīsis pašaustu brunču gabals, izkurtējusi pūra lāde, dūdas, ģīgas, ermoņikas, visu skolas izlaidumu bildes, Dižākā Pūlavnieka pirmās klases liecība… Vārdsakot, viss, ko jau tādu krātuvju vācēji izkaš no drūpošu viensētu kūtsaugšām un ankambariem, kad kārtējie zemes mantinieki taisās uz pašu izloloto jauno namu. Vai Rīgu. Vai ārzemēm. Pa kādai piemiņas lietiņai ziedojuši slavenie novadnieki pēc atgriešanās no eksotiskiem darījumu braucieniem. Vai vientuļie vecīši pirms došanās uz nabagmāju. To gan tagad sauc par sociālo namu, aprūpes centru, pansiju, senioru viesnīcu… Dzīvu vārdu no tautas mutes ar likumu neizņemsi — nabagmāja paliek nabagmāja. Bagāti tur nenonāk. Neatkarīgi no turības. 

Ja var ticēt plašsaziņas avotiem, senlaiku liecību vākšanai tagadiņ arvien dedzīgāk nododas pusaugu entuziasti. Var jau ticēt, var, tikai lokālpatriotiskā aizgrābtība ātri noplok, jaunajām miesām jaušot citus aicinājumus. Vai, padodoties loģiskā prāta spiedienam, izvēlēties kārtīgam karjeras mūžam noderīgākus vaļaspriekus. Pie sasistās senču siles allaž paliek kāds vientuļš vēstures zelta zvejnieks. Pūlavā tā bija zvejniece, Priekšsēdētāja Laimīte, vēlāk arī Krāmu Laimīte, dzimusi Laima Labraga. Pirmā iesauka nāca pūrā, meitiņai iegulstot kolhoza priekšsēdētāja šūpulī. Otrā iesauka tecēja aiz Laimas veclietu vezumiem kā tāds kucēns, savu ēnu priecīgi apriedams, reižreizēm iekožoties ratu vilcējas kājā. Vai ausī. Mīļi. Bet dzimtais vārds… Ar to viņu laikam arī apraks nelaulātu, nebučotu. A kurš viņas gultgalī sveci turējis? Un kā viņai tas puika gadījās? Tautai bija daudzumdaudz šai sakarā teicamu teiku un pasaku, bet Pūlavas vēstures burtnīcas par tām nesatricināmi klusēja kārtīgā skolotājas rokrakstā uz violeti rūtota papīra. Veselas trīsdesmit burtnīcas! Tās klusēja arī par to, cik ļoti rakstītājai kremta Krāmu Laimītes iesauka. Visvairāk tā «Laimīte». Kuru balsstiesīgu ciema Pēteri kāds sauktu par Pēterīti? Bet trīsdesmitpiecgadīga dēla māti, divu dūšīgu delveru vecmāmiņu, skolotāju, kuras mācībā sabijis vai katrs ciema iedzimtais, — mierrīgi! 

Bez iesaukas te gan nebija patapis neviens cik necik vērta darba darītājs. Pat mācītājam Tenim Zariņam pielipis savs «Āmantanis». Cilvēks, raugi, savādi izrunāja «e», arvien tā kā žāvājoties — iznāca kaut kas starp «e» un «a». Smieklīgi taču, va na? Īstenticīgie baznīcā gājēji uz to turēja smejamo aiz vaigiem, bet zviga vienalga izspruka, piedevām ar nepiedienīgu starta purkšķi. Toties bija skaidri zināms vismaz viens svētdienās nožēlojams grēciņš. Citādi visuspēcīgo Dievu, sirdsžēlīgo Tēvu nāktos lūgt… tikai par savu grēku neatzīšanas grēka piedošanu. Nemuldi, sātan, atstājies! Patiesībā pašu pūlavnieku indeve bija viszinīga vāvuļošana viscauru gadu, visur un par visu ko — tāda kā fona mūzika visam. Laimītes intīmās biogrāfijas tēmai tur nebija lielāka svara par govju aplecināšanu un trušu dīrāšanu, nelabvēlīgu laikapstākļu ietekmi uz ābeļu ziedēšanu un kartupeļu novākšanu, benzīna cenu kāpumu un rapšu cenu kritumu, Čurjura kārtējām paģirām un Betmenpāra jauno autiņu, nedataisītajiem Saeimas deputātiem un pasisto Amerikas prezidentu… Viss pasaules norišu lērums, pašu piedzīvots vai Panorāmā noskatīts, malts un pārmalts, tomēr nevarēja aizpildīt laiku, kas vadāms, ziemas vakaros dzijas pārtinot vai makšķerkātus pucējot. Vai… Prozit! Tāpat nebija viegli novilkt laiku, arvien svaigākus mutvārdu jaunumus pie bodes vaktējot. Vai… Šā vai tā, katrai Pūlavas dvēselei, dzīvai vai mirušai, bija jārēķinās, ka arī par viņu savureiz patrīs mēles, kad visa tēmu plate būs uz riņķi nospēlēta, tā sacīt, no sūdu čupas līdz debesu valstībai.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu