Grāmata Valstsvīrs — pārejas laika Latvijas prezidenta de facto portretējums
Apjoma un svara ziņā Ilzes Būmanes un Kārinas Pētersones grāmata par Anatoliju Gorbunovu Valstsvīrs daudz neatpaliek no vēl iespaidīgāka, pirms pāris gadiem Latvijas Vēstneša apgādā iznākušā Egila Levita folianta Valstsgriba. Pārnestā nozīmē — divi «ķieģeļi», ko pašreizējais Valsts prezidents un pārejas laika Latvijas prezidents de facto likuši atjaunotā valstiskuma pamatos.
Cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu pagājušā gadsimta nogalē svarīgs bija gan Pasaules Brīvo latviešu apvienības un Latvijas Tautas frontes (LTF) juridiskā padomnieka Levita kaldinātais valsts atjaunošanas plāns un idejas, ko piepildīja LTF, gan toreizējā Latvijas PSR Augstākās Padomes, bet vēlāk jau Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova personība. Tās pārtapšanai no pēckara okupācijas apstākļos auguša Latgales puišeļa par brīvību atgūstošas un atguvušas Latvijas valstsvīru, krietnu Mārupes latvieti, autores sekojušas ar sajūsmu. Jāpiekrīt arī Jānim Peteram, ka pārejas laikā, kad aiz katra stūra glūnēja nāve un valsti vadīt bija daudz grūtāk nekā tagad, Gorbunovs to paveica godam.
Portreta veidošana
Gorbunova portretēšanā izmantotas dažādu gadu intervijas presē, Augstākās Padomes un tās Tautas frontes frakcijas sēžu stenogrammas, gandrīz vai pussimta laikabiedru viedokļi un atmiņas. Uzteicama fotogrāfiju atlase, personu atšifrējums un paraksti. Jā, 116. lpp. fotoparakstā ir neprecizitāte — kompartijas cekas 2. sekretārs, VDK kurators Vitālijs Soboļevs nodēvēts par Jāni Oherinu. Tieši uz Soboļevu un viņa domubiedriem attiecināms 142. lpp. lasāmais PSRS «pārbūves arhitekta» Aleksandra Jakovļeva brīdinājums Gorbunovam: «Zini, Anatolij, tevi šeit (LKP CK aprindās — aut.) nemīl.»
Bet cita veida alošanās ielavījusies stāstījumā par Jāni Škaparu, kuru atlaida no laikraksta Literatūra un Māksla galvenā redaktora amata laikā, kad Gorbunovs bija ideoloģiskais sekretārs. Nevis jaunieceltais redaktors Andris Sproģis, bet gan viņa prombūtnes laikā Viktors Avotiņš deva zaļo gaismu lielu sabiedrisku rezonansi izraisījušā raksta Par Daugavas likteni domājot publicēšanai. Saprotams, šo notikumu atainojums grāmatā Valstsvīrs nesakrīt ar Škapara dienasgrāmatu apkopojumā Barjerskrējiens II izlasāmo. Taču šī un varbūt arī citu no dažādām pozīcijām un dažādu notikumu dalībnieku redzējumu atšķirības ir labs iegansts nopietniem akadēmiskiem pētījumiem par mūsu neseno pagātni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.