Latviešu teiciens «dzīvo kā niere taukos» tieši to arī nozīmējot. Jēram tauku nav daudz, bet slānis apkārt sīkajām nierītēm — kārtīgs. Acīmredzot amortizē dzīvnieka lēcienus, secina Ilze Mitāne no bioloģiskās saimniecības Ķeiķi Mazsalacā. 2011. gadā kopā ar vīru Valteru sākusi nodarboties ar aitkopību, desmit lopiņu vietā tagad jau 150. Vācijas Merino aitas un Latvijas tumšgalves.
Rudeņos, kad noslēdzas jēru dzīves cikls, jādomā, kā realizēt ne tikai aitādas un gaļu, bet arī subproduktus. «Suņu īpašnieki izķer iekšējos orgānus — aknas, sirdis, nieres, prasa pat kuņģus. Tie esot uzturvielām bagāti,» stāsta Ilze. «Bet sertificētā kautuvē līdzi tiek iedots arī tauku maiss. Un atgriezumi, kas ir vairāk tauki nekā gaļa, es tos saucu par drabiņām vai čužiņām.»
Aitu taukus viņa vispirms uztvēra kā atkritumus, vēlāk konservu kārbās iemanījās liet sveces, ko labāk dedzināt ārā, jo iekštelpās tomēr jūtama specifiska smarža. «Ziemassvētku vakars, salikām āra sveces, tik skaisti deg… Otrā rītā skatos: suns sirsnīgi izlaizījis konservbundžu. Arī putniņi bija piesprukuši. Loģiski, viņiem taču tauki garšo!» Tā radusies doma par bumbām savvaļas putnu piebarošanai ziemā, kurās varētu sakausēt arī «drabiņas», piešaut saulespuķu sēklas vai miežu graudus, kas tiek pirkti pašu vistām.
Ilzes māsa Liega Puķulauka, biteniece turpat Mazsalacas pusē, izmēģinājusi roku vaska sveču liešanā, oriģinālāka dizaina meklējumos tieši nesen bija sākusi ražot sveču formas no silikona. Tās kļuva tik pieprasītas, ka Etsy veikaliņā Latviancandles izkonkurēja sveces.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.