Ugunskuru dūmi pašā Rīgas viducī, milzīgs tējas katls apstādījumos iepretim katedrālei, varenu kravas mašīnu virtene apjož valdības māju. Nosalusi spraucos pēc siltā dzēriena. Kā vidusskolas skuķim man ir apziņa, ka no mazpilsētas ar klasesbiedriem esam atbraukuši sargāt Latviju. Protams, īstie sargi ir LTF koordinētie barikāžu dalībnieki ar konkrētiem uzdevumiem, kas paliks savās vietās arī tad, kad OMON sāks šaut. Taču arī tīnim ir vieta vēsturē.
«Vienu žagaru pārlauzīsiet, bet paņemiet slotu un pamēģiniet tos pārlauzt, neizdosies,» toreizējo tautas kopības sajūtu atceras Zigfrīda Teikmane-Ozoliņa, kas pirms 30 gadiem koordinēja barikādes tieši pie valdības mājas.
Kopības sajūtu rada skaidra mērķa apziņa. Toreiz, 1991. gadā, mērķis bija nosargāt nupat atjaunoto neatkarīgo valsti, ko padomju impērija cerēja ievilkt atpakaļ savā migā.
Brīvība un sava valsts ir lieli, svarīgi mērķi. Par laimi, tie mums nav katru dienu jāaizstāv uz barikādēm, riskējot ar dzīvību. Bet ir vērts arī miera un labklājības laikos atcerēties, ka mēs kā tauta stāvējām uz barikādēm, bijām drosmīgi un stipri. Pieminēt tos, kas krita no lodēm tepat skaistajā Rīgas centrā. Atcerēties, ka brīvība ir maksājusi asinis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.