Pandēmijas gadā teātris Latvijā nevaid (un neizskatās) miris
Divi datumi — 12. marts un 9. novembris — teātru direktoriem droši vien iecirsti atmiņā uz laiku laikiem. Durvis ciet! Teātris kā tiešā kontakta māksla zaudē savu būtību. Tomēr, atskatoties uz šo dīvaino gadu, izrādās, ka vaidu bijis maz, bet pārsteidzošā kārtā padarīts visnotaļ daudz.
Ja vajadzētu atrast kopsaucēju, es teiktu — tā bija sava «burbuļa» pušu plēšana. Pilnīgi pretēji epidemiologu ieteikumiem, teātri mērķtiecīgi gājuši ārā no savējiem, rādījuši publikai «ķēķa pusi», atklājuši savus amata rīkus, vilkuši skatītājus iekšā darbībā, un tam nav traucējusi ne distancēšanās, ne datora pastarpinājums.
«Gadžeti» kā iespēja
Kopš pirmā «lokdauna» brīža tehnoloģijas kļuva par teātra cienītāju labākajiem draugiem. Amplitūda milzīga! No dāsniem prestižu teātru arhīva ierakstiem līdz Alvja Hermaņa un JRT seriālam Aģentūra. Arī Latvijas teātri piedāvāja savas izrādes videoierakstos, bet Liepājas un Valmieras teātris piemēroja dažas izrādes tiešraides vajadzībām.
Taču uzreiz bija arī mēģinājumi izmantot ekrāna formātu jaunās realitātes atklāšanai. Kvadrifrons un JRT sāka lasīt vispiemērotāko literatūru — Bokačo Dekameronu — par sociālo distancēšanos mēra laikos. Dailes aktieri, Viestura Kairiša režisēti, spēlēja «runājošās galvas» ar Roberta Mūzila Sapņotāju izcilo tekstu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.