Dikļu pagasta Rīvēnos pirmo ābeļdārza hektāru iestādīja pirms 20 gadiem. Tagad augļukoki aug 10 hektāros, uzbūvēta ietilpīga ābolu un bumbieru glabātava, bet ražu saimnieks Gints Neimanis regulāri piegādā Rīgas, Cēsu, Gulbenes, Alūksnes skolām
Arheologi raduši pierādījumus, ka ābolus mūsu priekšteči grauzuši jau akmens laikmetā. Un diez vai nejaušības dēļ Ēdenes dārza laba un ļauna atzīšanas koka aizliegtie augļi izskatās pēc āboliem. Iespējams, brīnišķīgā iespēja grēkot, uzņemties par to atbildību un sviedriem vaigā kopt savu dzīves dārzu mums tikusi, pateicoties Ievas zinātkārei un ābolam!
Kad Gints Neimanis studēja agronomiju Lauksaimniecības universitātē un prātoja, ko sēt vai stādīt no vectēva mantotajā zemē, mīti viņam nebija prātā. Bija jārod praktiska atbilde uz jautājumu — kā izveidot stabilu un ienesīgu lauksaimniecības uzņēmumu, ja zemes platība ir neliela? «Doma par savu biznesu lauksaimniecībā man bija visu laiku. Saimniecību nodibinājām jau 1995. gadā. Mēģinājām audzēt kartupeļus. Bez savas tehnikas, pērkot pakalpojumus, protams, nekas jēdzīgs galā nesanāca. Pieredzes braucienos uz Lielbritānijas un Somijas saimniecībām uzmanību piesaistīja viņu ābeļdārzi. Interesanta, Latvijā vēl ne plaši apgūta nozare un, galvenais, labi piemērota Rīvēnu platībām,» idejas rašanās impulsus atceras Gints.
Stum, stum
Tā nu divtūkstošajā gadā ģimenes spēkiem iestādīja pirmo ābelīšu hektāru. Gints tolaik vēl strādāja algotu darbu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā Latraps. Paša saimniecībai laiks atlika tikai nedēļas nogalēs, bet ābeļdārzā darāmā netrūkst. Tehnikas nebija, zāles izpļaušana stādījumu rindstarpās ar stumdāmo pļaujmašīnu bija tāds treniņš visas vasaras garumā, pēc kura nokārtot bobsleja kamanu stūmēja valstsvienības kandidāta normatīvu varētu būt tīrā atpūta. Radi un draugi jau sāka izteikt ultimātus — ja atkal būs jāskraida ar pļaujamo, ciemos nebrauks.
Arī ābolu realizācijas ceļi pirmajos gados vēl nebija iestaigāti, un gadījās, ka daļu ražas tā arī neizdevās pārdot. Vasaras šķirnes āboli ir kārdinoši saldi, taču to realizācijas laiks īss. Centieni pārdot ražu Valmieras tirgū optimismu neviesa. Diena pagalam, bet finansiālais ieguvums niecīgs. Vienā āboliem bagātā vasarā radās risinājums, ko nu jau droši var dēvēt par Rīvēnu firmas zīmi — pašapkalpošanās vitrīna ceļa Dikļi—Mazbrenguļi malā. Tās darbības princips ir vienkāršs — ceļmalas vitrīnas plauktos maisiņos salikti āboli un bumbieri. Pircējs piebrauc, izvēlas tīkamāko šķirni, paņem augļus un trauciņā atstāj samaksu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.