«Sapratu, kad ieraudzīju asaras dēla acīs» • IR.lv

«Sapratu, kad ieraudzīju asaras dēla acīs»

Zīmējums — Vita Radziņa
Ilze Vēbere, Re:Baltica

Ja to nepiespriež tiesa, uzvedības korekcija varmākām Latvijā ir brīvprātīga. Speciālisti uzskata — kursiem jābūt obligātiem. Ideja iestrēgusi strīdā, vai par tiem jāmaksā valstij vai pašiem varmākām. Četri pieredzes stāsti rāda, cik šīs programmas ir efektīvas

Normunds (42) ar Laimu iepazinās internetā. Pēc izjukušas laulības vientuļos vakarus atdzīvināja jauna ziņa virtuālajā pastkastītē. «Bija forši,» par cerēšanos saka Normunds. Ātri vien aizbrauca ciemos pie Laimas uz Aizputi. Tikpat ātri nolēma dzīvot kopā, un viņa pārvācās uz Kuldīgu. Pēc gada piedzima dēls.

Ar laiku kopdzīve vairs nelīdzinājās jaukajām sarakstēm. Sākās strīdi, visbiežāk par naudu. Tie kļuva biežāki un skaļāki, līdz kādā reizē Normunds iesita Laimai pļauku. Viņa izsauca policiju un pārvācās atpakaļ pie mātes, taču pēc pāris mēnešiem atgriezās. «Mēģinājām sākt no jauna. Kādu brīdi bija labi,» stāsta Normunds. «Bet tad atkal sākās, viss vecais atnāca atpakaļ.»

Otro pļauku Normunds iesita gadu vēlāk, kad Laima atteicās dot naudu alum. Atkal policija, bāriņtiesa, sociālais dienests. «Sapratu, ka jāmainās, kad ieraudzīju asaras dēla acīs,» atceras Normunds. Septiņgadnieks redzēja, kā tēvs iesit mātei.

Normunds nolēma apmeklēt Kuldīgas sociālā dienesta piedāvātos uzvedības korekcijas kursus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu