Drosme! Tā Linda Nauzere nešaubīgi atbild uz jautājumu, kas viņas piecgadīgā puisēna Ričarda izjusti deklamētajā Tālavas taurētājā tik ļoti aizkustinājis latviešus. Ja mazs puisītis var iemācīties tik garu dzejoli un noskaitīt to citu cilvēku priekšā, tātad es arī varu! «Drosme ir īpašība, kuras latviešiem bieži pietrūkst,» saka Linda. 18. novembra vakarā viņa Facebook ievietoja video, kurā Ričards no galvas skaita visus četrpadsmit Rūdolfa Blaumaņa balādes pantus. Un «skaita» pat nebūtu īstais vārds. Ričards dzejoli izdzīvo no sirds. Pie slavenākajām rindām — «Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods!» — pat sparīgi piesit kāju pie zemes. Video sociālajā tīklā noskatījušies 213 tūkstoši cilvēku, vairāk nekā seši tūkstoši ar to dalījušies. Lindas ierakstam ir arī gandrīz 400 komentāru. Tos mamma skaļi lasījusi priekšā Ričardam, kurš pats lasīt vēl tikai mācās. Lai puika zina, cik ļoti viņš iepriecinājis citus.
Pirms valsts svētkiem bērnudārzā bija plānots dzejoļu konkurss. Dzejoli visa ģimene kopīgi mācījās trīs nedēļas — pa rindiņai, pa pantam. Lai zēnam vieglāk iztēloties stāstu, tētis Rūdolfs uzzīmējis visaugstāko egli, kurā sēž drosmīgais taurētājs. Viņš gan sākumā bažījies, vai puika varēs iemācīties tik garu dzejoli, rosinājis mācīties līdz pusei. Bet mamma iebildusi — ja nu tiešām nesanāks, tad skaitīs līdz pusei. «Bērna atmiņai šajā vecumā nav noteiktas kapacitātes,» saka Linda, kura šobrīd studē psiholoģiju un strādā krīzes centrā Skalbes. Viņš atcerēsies tik daudz, cik vecāki būs gatavi dot. Cik pietiks pacietības kopā mācīties.
Vai bija grūti iemācīties tik garu dzejoli? «Viegli. Ļoti viegli!» kad panti jau sarūmējušies viņa galvā, saka pats Ričards. Ikdienā viņam patīk spēlēties ar ģimenes neparastajiem mājdzīvniekiem — pitonu, zarkukaiņiem un kaķi Pūciņu. Fotografēt un filmēt, kā to dara mamma. Un doties uz akvaparku vai karuseļiem. Kustīgs un priecīgs, bet arī pieklājīgs puika — uz atvadām Ričards nopietni paspiež roku un pasaka paldies par tikšanos.
Spēja nebaidīties, cienīt citus cilvēkus, bet būt pašam, arī pozitīvā nozīmē nepaklausīgam. Un piederības sajūta zemei, kurā dzīvo. Tās ir vērtības, ko Nauzeri grib iemācīt savam dēlam. Lindas mamma ir sibīriete, Latvijā ieprecējusies. Taču meitu sūtījusi latviešu bērnudārzā un skolā. «Es krieviski runāju sliktāk nekā latviski,» smejas Linda. Tomēr bērnībā viņa izjutusi atšķirību no vienaudžiem. «Gribēju, lai arī mani vecāki ir latvieši.» Tāpēc savu dēlu viņa māca, ka jāciena zeme, kurā dzīvo. Ja pieņem tās vērtības, vari būt tai piederīgs. Tētis ar Ričardu daudz skatās sporta spēles un fano par Latviju. Tomēr dēlam vienmēr uzsver — svarīgi ir lepoties ar savu zemi, būt par tās vērtībām, nevis pret citiem un viņu, iespējams, citādajiem uzskatiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.