Marijas Stalbovas-Eglītes intīmā dienasgrāmata. Sākumgadi
Marija Eglīte, dzimusi Stalbova (1879—1926), Latvijas kultūrvēsturē ir īpaša. Erudīta pedagoģe, viena no tolaik retajām ģimnāziju absolventēm starp latvietēm. Tulkotāja no franču valodas. Cesvaines apkārtnē pazīstamās Stalbovu dzimtas pēctece. Dzejnieka un rakstnieka Viktora Eglīša dzīvesbiedre, komponista Emīla Dārziņa, dzejnieka Edvarta Virzas, Valdemāra Damberga, Kārļa Jēkabsona mūza un pielūgtā. Rakstnieka Anšlava Eglīša un pedagoga, pianista Vidvuda Eglīša māte.
Jāpiekrīt literatūrvēsturniecei Verai Vāverei, Viktora Eglīša personības un radošās darbības pētniecei, ka, atskatoties uz latviešu modernisma tapšanas un veidošanās laiku, Mariju Eglīti var uzskatīt par vienu no tā simboliem. Modernisma ienākšana 19. gadsimta otrajā pusē nav atraujama arī no sieviešu emancipācijas idejas, un Marija ir tipisks tās piemērs — laba izglītība, intelekts un intensīva garīgā izaugsme, pianistes talants, nemitīga vēlme to attīstīt un kaut ko sasniegt, bet konkrētie apstākļi un stereotipi ierobežo. Viņa visnotaļ apzinās savu talantu, spējas un šarmu — «Virza saka, ka es esot ievērojamākā latviešu sieviete», bet jaudīgāk uz mūžu ieprogrammē Viktora spriedumu: «Es būtu varējuse būt viena no visgudrākām sava laika sievietēm, ja jaunībā būtu vairāk lasījuse un strādājuse. Tā viņš saka.» (No ieraksta dienasgrāmatā 19.03.1911.)
Apprecoties Marija nonāk vīra harismātiskās personības un ambiciozitātes ēnā, kļūst par viņa tekstu pārrakstītāju, kritiķi un apjūsmotāju. Dienasgrāmatā jau kopš attiecību pirmsākumiem runā par kalpošanu, ziedošanos un upurēšanos Viktora labā. Tas robežojas ar izmisīgu sevis laušanu, jo Eglītis rosina piekopt dekadences iedvesmoto brīvo attiecību modeli fiziskās baudas un iedvesmas meklējumos. Taču reizē sabiedrības acīs un šaurākā jaunās radošās inteliģences lokā Marija iemieso romantizēti kaislīgu mīlas stāstu, mūzas tēlu, viņu dievina kā skolotāju, franču un krievu literatūras zinātāju ar smalku gaumi.
Materiālu apsvērumu dēļ Marija daudz tulko no franču valodas, pārsvarā romānus, kas turpinājumos tiek publicēti laikrakstos1, daži izdoti arī grāmatā2. Viņā mīt radošais potenciāls, dienasgrāmatā nomanāmi vairāki literārie mēģinājumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.