Augšā pasliets vidējais pirksts • IR.lv

Augšā pasliets vidējais pirksts

Čārlzs Bukovskis. Kodiens. Neputns, 2020.
Ieva Lešinska

Lasītājiem laimējies, ka Čārlzs Bukovskis pie viņiem ieradies tieši ar izdevniecības Neputns melno grāmatiņu Kodiens. Grūti iedomāties labāku Bukovska atdzejotāju par Jāni Elsbergu — viņa tulkotāja kontā jau ir Bukovska prozas darbi un līdz ar to pieredze ar konkrēto izteiksmes veidu un poētiku, turklāt viņš labi orientējas amerikāņu literatūrā, kas sarakstīta nosacīti no 20. gadsimta 50. līdz 80. gadiem, — tulkojis Kurtu Vonnegūtu, atdzejojis dažu labu «bīta paaudzes» (Ginsbergs, Keruaks, Snaiders, Korso, Fērlingeti u. c.) darbu. 

Bukovskim ar bītiem kopīgs šķiet kredo, ko iepriekšējā gadsimtā bija formulējis Arturs Rembo: dzejnieks kļūst «gaišredzīgs», ilgstoši «pārkārtojot» (laužot, graujot) apziņu un dodot vaļu vistumšākajām dziņām, kuras sabiedrības lielākā daļa (lasi: Selindžera phonies, E. E. Kamingsa most-people) uztvers kā apdraudējumu komfortam un nosodīs. Rembo nomira 34 gadu vecumā, dažs labs no bītiem nenodzīvoja daudz ilgāk, taču tie, kuriem tas izdevās, kļuva par relatīvi plašas sabiedrības atzītiem literātiem. Lai arī Bukovskis vismaz pēdējos 20—25 mūža gadus bija materiāli labi nodrošināts, viņš turpināja rakstīt ar tādu pašu trūcīga, starp padibenēm mītoša ārpusnieka degsmi kā tad, kad bungoja pa rakstāmmašīnas taustiņiem dažādās Ņujorkas, Filadelfijas un visbeidzot Losandželosas pažobelēs. 

Var slavēt Jāņa Elsberga gaumes izjūtu — viņam izdevies atlasīt darbus, kas veido kodolīgu, reprezentatīvu izlasi. Ņemot vērā darbu autobiogrāfiskumu, šķiet, attaisnojusies arī krājuma kompozīcija, «izsekojot liriskā varoņa dzīves gaitām no bērnības līdz pēdējām dienām». Bukovskis gan lielā mērā paliek nemainīgs — vienkārša, gandrīz banāla valoda, īsas rindas, demotiska sintakse, bet (labākajos darbos) arī kāds pārsteigums (sirreāls tēls, negaidīts domas pavērsiens vai lēciens), kas to visu padara baudāmu vai vismaz pieņemamu. Parupji tēlaini izsakoties, nav ne mazgadīgu šļupstu, ne veca vīra čāpstināšanas, ir tikai jauneklīgi bravūrīgs un nesamierināms dumpīgums kā pastāvīgi gaisā pasliets vidējais pirksts.

Nevar nepieminēt vēl vienu elementu, kas latvisko Kodienu padara jo vērtīgāku. Tas ir Andra Brežes dizains: baltie, kā ar pirkstu vilktie, mazliet grīļīgie nosaukuma burti un mazā, sirsnīgā glāzīte uz vāka (tā, arī dubultodamās un trīskāršodamās, ievada katru no izlases nodaļām) — vienkārši, intīmi, mazliet bērnišķīgi un autora pasaules uztverei visnotaļ atbilstoši.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu