Viņš bija ceļā no klubkrēsla uz grāmatplauktu, kad attapās svešā dzīvoklī un ar augšstāva iemītnieci.
Viņa stāvēja vannasistabas durvju ailā, izbrīnā viegli paceltām uzacīm. Melnie, izspūrušie mati sievietei piešķīra nedaudz miegainu izskatu. Viņai plecos karājās gaisīgs zīda halātiņš, ko rotāja sniegoti kalni, pūķi un pa bezgalīgiem bambusa tiltiņiem tālē aizejoši veci ķīnieši ar divdaļīgām kazbārdām. Halāta jostiņa nesasieta brīvi karājās cilpās, atstājot apģērba gabalu nesavilktu un atklājot nelielas krūtis, gludu vēderu un nevainojami izpļautu kaunuma pauguru. Halāts beidzās virs ceļiem, kas bija šauri un taisni, zem tiem slaidi ikri, smalkas potītes un pēdas ar ideālu velves pacēlumu.
Atbalstījusies ar kreiso roku pret stenderi, sieviete izlieca gurnu un pārnesa svaru uz kreiso kāju; otra roka izstiepās dodošā žestā.
— Ko jūs šeit darāt? — viņa vaicāja, šķietami neraizēdamās nedz par savu kailumu, nedz svešinieka pēkšņo ielaušanos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.