Ar Krievijas starpniecību panāktais pamiers vismaz pagaidām apturējis cīņas par Kalnu Karabahu. Tur dzīvojušie armēņi pirms promdošanās kravā mantas un dedzina pamestās mājas, bet azerbaidžāņi jau plāno, kā atjaunos pirms vairākām desmitgadēm zaudēto zemi
Vieglie auto, kravas auto un mikrobusiņi ir pārbāzti ar mantām, ko prom bēgošie armēņi spējuši paņemt līdzi: mēbeles, lopi, pat stikla durvis. Pametot līdzšinējās mājas, daudzi tām pielaida uguni, un kalnu ielejas piepildījās ar kodīgiem dūmiem, bet vakarā un naktī tās pielija ar oranžu blāzmu. Līdzās daudzām degošajām mājām redzamas vecāku ēku drupas — šie mājokļi tika pamesti pirms ceturtdaļgadsimta, kad no šī reģiona bēga prom azerbaidžāņi un viņu vietā ievācās armēņi.
Kaukāza kalnu dienvidos, ko var uzskatīt par robežu starp Eiropu un Āziju, pagājušās nedēļas nogale bija jauns pagrieziena punkts desmitgadēm ilgušajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu — par grūti pieejamu, kalnainu zemi, kuru abas puses uzskata par savējo. Pagājušā gadsimta 90. gados no tās bija spiesti bēgt azerbaidžāņi. Tagad bēgļu gaitās dodas armēņi, kas, protams, viņiem pašiem ir traģēdija, savukārt ienaidnieks gavilē.
Ar Krievijas starpniecību panāktais miera līgums pēc sešas nedēļas ilgā kara, kurā dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku, paredz, ka liela Kalnu Karabahas teritorija pāries Azerbaidžānas kontrolē. Lai gan vēsturiski to apdzīvo etniskie armēņi, starptautiskie likumi nosaka, ka tā oficiāli ir Azerbaidžānas daļa.
«Kā lai es to nodedzinu?» saka 53 gadus vecais armēnis Ašots Hanesjans, brīdi pirms aizbraukšanas no Kelbedžeras pilsētiņas. Kaimiņi mudinājuši pielaist mājai uguni, bet «mana sirdsapziņa to neļauj». Viņš steidz kastēs salikt vistas, ar baltu striķi sasienot kājas. Kartupeļus paņemt līdzi gan nesanāks.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.