Manam kaķim ir pase, man nav, secina Karzans Ali Abdulkarims (32). Viņu ar Latviju saista mīlestība. Irākas kurds piecu gadu laikā apguvis latviešu valodu, viņam piedāvāts darbs. Taču ģimenes un darba attiecības nevar noformēt, atteikts arī patvērums
Dzerot kafiju 15. oktobra rītā, Karzana dzīvesbiedre kaut ko atcerējās. «Apsveicu, tu esi piecus gadus šeit!» Taču svinēšanai nebija iemesla — Karzans, kā ierasts, arī todien palika mājās, skatījās televizoru, parunājās ar pelēko kaķi Mikiju un gatavoja vakariņas.
Viņa dzīvesbiedre Vita Anstrate ir Latvijas Televīzijas žurnāliste, strādā garas stundas un atgriežas nogurusi tikai ap deviņiem vakarā. Lielākā daļa kolēģu nezina, ka viņas čaklais puisis, kas vienmēr sagaida ar siltām vakariņām, ir Irākas kurds. Arī pārim ar katru gadu kļūst arvien grūtāk pieņemt nenoteikto attiecību statusu. «Varbūt būtu labāk, ja tu pie šī raksta neliktu fotogrāfiju ar Vitu un neminētu pilnu viņas vārdu,» pirms stāsta publicēšanas mani sasniedz Karzana īsziņa. «Nevēlos, lai viņai sāp.» Tomēr Vita ir izlēmusi par atklātību.
Pēc pieciem gadiem Latvijā Karzans jau brīvi runā latviešu valodā. Taču viņa pašapziņa šķīst arvien sīkākās driskās. Patvēruma lūgumam Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) jau vairākas reizes atteikts, noraidoša bijusi arī tiesa. Viņš nevar legāli strādāt, nevar apprecēties ar mīļoto. Pašcieņu grauj arī tas, ka Vita viņu uztur.
«Tiešām es no sirds gribu strādāt,» Karzans atkārto vārdus, ko teicis neskaitāmas reizes. «Mēs esam iestrēguši, nevaram tikt uz nākamo līmeni. Nevaram sākt ģimeni, es nevaru meklēt darbu. Bez dokumentiem pat nevaru aiziet pie ārsta. Man ir tikai A4 lapa no Latvijas robežsardzes, bet tas taču nav dokuments!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.