Nogalēt Komandoru stāsta par mākslas tumšajiem iedvesmas avotiem, taču līdz to dzīlēm neaizsniedzas
Jau ar pirmajām romāna Nogalēt Komandoru lappusēm Murakami lasītājs var justies drošs: autors nav mainījis rokrakstu. Grāmatas galvenais tēls — bezvārda mākslinieks, kurš gadiem ilgi ir izšķiedis talantu, sistemātiski gleznojot turīgu un ietekmīgu cilvēku portretus — pēc snaudas sastopas ar noslēpumainu cilvēku bez sejas, kurš prasa viņam uzzīmēt portretu apmaiņā pret sargājošu talismanu. Un turpmākais sižets lielā mērā apraksta mākslinieka ceļu līdz šai sarunai. Kā jau parasti stāstos par dažādām mākslām, arī visu grāmatu ir iespējams uztvert kā Murakami mēģinājumu izpildīt šo pašu uzdevumu un attēlot neesamību. Vai, precīzāk sakot, to bezapziņas tumsu, no kuras nāk patiesā māksla.
To jau ir panācis nosaukumā minētais mākslas darbs Nogalēt Komandoru, kura autors ir savulaik slavens, bet nu demences nomocīts gleznotājs. Tieši viņa bijušajā namā iemitinās romāna galvenais tēls un mazliet vēlāk bēniņos atrod līdz šim nezināmo mākslinieka darbu — vienu no viņa lielākajiem sasniegumiem. Šī glezna nodarbina jauno mājas iemītnieku visa romāna garumā un ierosina neparastu notikumu virkni, kas it kā garāmejot pieskaras Murakami mūžīgajām interesēm: Rietumu literatūrai, mūzikai, ēdienam, metaforiskās pasaules un realitātes caurlaidībai…
Autors pats ir teicis, ka Nogalēt Komandoru ir veltījums viņa savulaik tulkotajam F. S. Ficdžeralda romānam Lieliskais Getsbijs. Intervijā The New York Times Murakami stāsta, ka viņa skatījumā tā «ir grāmata par sapni un to, kā cilvēki uzvedas, kad sapnis izplēn». Šajā romānā sapņu mednieka lomā iejūtas ne tikai mākslinieks, bet arī viņa klients — noslēpumainais miljonārs Menšiki, pie kura pasūtītā portreta strādājot, gleznotājs pirmoreiz saskaras ar savas iedvesmas neapzinātajiem avotiem. Abi vīrieši ir zaudējuši sev tuvas sievietes, kas atstājušas neaizpildāmu tukšumu viņu dzīvē. Un tieši to viņi tagad tiecas aizpildīt dažādos veidos.
Kopā viņi atrod arī noslēpumainu aku, kas katru savā veidā iegremdē pašu apziņas dzīlēs. Šajā saskarē ar citu pasauli otrpus ikdienas realitātes robežām gan romāna tēli, gan mēs, lasītāji, nonākam vistuvāk apjautai par mākslas izcelsmi un to, cik bīstami var būt attapties aci pret aci ar apziņas tumšajiem, sev apslēptajiem kaktiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.