Ārkārtējā situācija 2.0 • IR.lv

Ārkārtējā situācija 2.0

Aivars Ozoliņš

Stingri kontaktēšanās ierobežojumi arvien ir efektīvākais līdzeklis pret vīrusu

Valdības lēmumu izsludināt ārkārtējo situāciju var vērtēt īsi: labāk vēlāk nekā vēl vēlāk. Kopš septembra bija skaidrs, ka tas būs jādara, mēnesis izniekots šaubām un aizbildinājumiem, tomēr labi, ka tas ir izdarīts.

Valdība izlēma ignorēt savu 27. oktobrī par «ilgtermiņa stratēģiju» nodēvēto tabuliņu, kurā piektdien noteikto ierobežojumu ieviešanas priekšnoteikums jeb sarkanā kategorija bija: «Saslimušo skaits sasniedz ES vidējo rādītāju, slimnīcu pārslodze, mirstība sasniedz ES vidējo rādītāju.» Šī ir retā reize, kad var paslavēt politiķus par nekonsekvenci. Lēmums pieņemts, no vienas puses, vēlāk, nekā vajadzēja, tomēr, no otras puses, apsteidzot valdības pašas noteiktos kritērijus, kuru gaidīšanas sekas būtu katastrofālas.

Kopš pirmdienas spēkā esošie ierobežojumi ir lielākoties līdzīgi martā ieviestajiem. Aizliegti publiskie pasākumi, nenotiek izklaides un sporta pasākumi (atskaitot profesionāļiem), tirdzniecības centros strādā tikai pārtikas veikali un aptiekas (tiesa, tikai brīvdienās, darbdienās strādās visi), valsts un pašvaldību iestādes pakalpojumus nodrošina attālināti. Varbūt lielākā atšķirība no pavasara ir tas, ka izglītības iestādēs attālināti mācās vecāko klašu skolēni un augstskolu studenti, tomēr 1.—6. klasē mācības notiek klātienē.

Taču ir arī būtiskas, kaut arī tabulās grūti ieliekamas atšķirības. Otrreiz iekāpt tajā pašā ārkārtējā situācijā nevar. Šajā reizē valdības lēmums to izsludināt gan ir, taču vairs īsti nav ārkārtējās situācijas sajūtas — ne lēmuma pieņēmējiem, ne vairākumam sabiedrības.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu