Sarunāt vietu savai komposta kastei pilsētas daudzdzīvokļu nama pagalmā nav nekas sarežģīts. Grūtāk ir saprast, kāpēc cilvēki, kuriem būtu iespēja pie mājas pārstrādāt organiskos atkritumus, to nedara, saka bioloģijas studente Madara Merle
Savulaik dzīvojot Francijā, Madara pierada, ka komposts ir kaut kas ļoti loģisks un pašsaprotams. Pat tad, ja neesi dārznieks, kam nepieciešams komposta «gala rezultāts». Kopš bērnības viņa atceras komposta kaudzi vecvecāku dārzā, taču nebija ienācis prātā, ka šķirot bioloģiskos atkritumus var arī tad, ja tos vēlāk neizmanto kā mēslojumu. «Bet, kad vairākus gadus esi kompostējis atkritumus, vairs nemāki citādi. Kad aizeju ciemos, vaicāju, kur jums ir komposts,» smejas Madara.
Kad bija jāpārvācas uz Rīgu, lai viņa varētu sākt studijas Latvijas Universitātē, pirmais noteikums bija atrast īrei dzīvesvietu, kas der visiem pieciem ģimenes locekļiem — Madarai, viņas vīram, trīsgadīgajam dēliņam un diviem trušiem. Vajadzēja meklēt dzīvokli ar dārza teritoriju un draudzīgiem kaimiņiem, kuri neiebilst ne pret garausaiņiem, ne kompostu. «Lai varam sarunāt, ka uztaisīsim savu trušu parku un komposts tam automātiski nāks līdzi.» Izrēķināja, ka nepieciešami seši kvadrātmetri zaļās teritorijas — pieci trušiem un viens kompostam.
Jā, savs komposts aizņem tikai vienu kvadrātmetru neasfaltētas zemes. Un arī kasti uzbūvēt nav nekāda raķešzinātne — saimniecības veikalos var iegādāties vienkāršas šim nolūkam paredzētas plastmasas kastes, ko var salikt pēc puzles principa. Sākumā ģimene iegādājās vienu, bet nu jau klāt nākusi arī otra — mantota no draugiem. Protams, var būvēt savu kasti arī pats. Piemēram, veidot no vecām paletēm. Taču īres mājoklim viņi izvēlējās sev ērtāko un arī ātrāko variantu.
«Neteikšu, ka tā ir ļoti estētiska, bet pietiekami neitrāla,» stāsta Madara. Ja teritorija jādala ar kaimiņiem, nepamanāmība ir milzīgs pluss. Ģimene iepriekš sprieda arī par to, ko darīs, ja dzīvokļa īpašnieki vai pārējie kaimiņi nepiekritīs. Tomēr dzīvē citus variantus nevajadzēja izmēģināt, kaimiņi pret rosību neiebilda. Tomēr uz piedāvājumu arī pašiem nest kompostu uz kopējo kasti gan neatsaucās. Viņi dzīvo Āgenskalnā, netālu no Zasulauka stacijas, 19. gadsimta nogalē celtā daudzdzīvokļu namā. «Tā ir sena ēka ar tornīti, savulaik riktīgi bagātā māja,» priecājas Madara. Protams, laika zobs to nav apgājis, bet šobrīd katra dzīvokļa iedzīvotāji savu iespēju robežās rūpējas par īpašuma sakopšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.