Kāda ir sajūta nostāties dumpīgu septītklasnieku priekšā un sākt viņus mācīt? Labāka, nekā varētu domāt, saka Iļģuciema vidusskolas informātikas skolotāja Šaiena Elija Pole
Informātikā klasi dala grupās. «Par laimi vai nelaimi, manā grupā bija tikai puiši. Nobijusies iegāju klasē, un man pretī sēdēja 12 septītās klases zēni, kuriem idejas parasti ir interesantākas nekā dāmām,» viņa smejoties atceras savu pirmo stundu. Tā pagāja labi. Toreiz audzēkņu labvēlību, iespējams, palīdzēja iegūt arī tas, ka viņa pati klasei vēl bija jauna un nezināma. Bērni bija piesardzīgāki, vēroja, ko no skolotājas var sagaidīt, spriež Šaiena.
Pamatskolas vidējās klases pedagogam, protams, ir izaicinājums. Jaunieši ir apjukuši. Viņiem vēl nav skaidra priekšstata par to, ko dzīvē vēlas darīt un kādi mācību priekšmeti tāpēc būtu jāmācās cītīgāk, kā tas jau mēdz būt vidusskolā. Bet skolotājs vairs nav arī tāda autoritāte kā jaunākajās klasēs. Skolotājas pārliecību par saviem spēkiem palīdzēja radīt apziņa, ka kolēģi ir turpat blakus un vienmēr iespējams lūgt padomu. Viņi no pirmās dienas uzņēmuši kā līdzvērtīgu pedagogu, saka Šaiena. Bet noderēja arī pašas pieredze. «Es aptuveni varu iedomāties, kādus jokus viņi varētu mēģināt izstrādāt, pati vēl nesen biju viņu vietā,» saka skolotāja.
Otrajā darba gadā, kad Šaienai uzticēja mācīt arī divpadsmito klasi, viņu no audzēkņiem šķīra tikai nedaudz vairāk nekā divi gadi. «Bet es pa skolu nestaigāju ar lielu izkārtni, ka man ir tikai 21 gads,» viņa smejas. Vecāko klašu skolēni, protams, pamana, ka viņa ir jaunāka par citām skolotājām. «Bet viņiem es tāpat liekos veca! Mazajiem bērniem, trešajai un ceturtajai klasītei, vispār esmu tāda pati kā mani 60 gadus vecie kolēģi,» stāsta Šaiena. Tikai tad, kad bērni uzzina, ka jaunā skolotāja zina viņu iemīļotās spēlītes vai pat pati tās spēlē, ir ļoti pārsteigti. «Kā tāds dinozaurs kā es — kā nekā skolotāja — tādas varu zināt!»
Nospraust robežas
Rīgas skolā bērni ir nopietnāki, pieaugušāki, saka skolotāja, atbildot uz jautājumu, vai pa šiem gadiem bērni mainījušies. Tomēr citādi atšķirību nav nemaz tik daudz. «Jā, kad es sēdēju skolas solā, mums visiem rokā vēl nebija tik gudru telefonu.» Bet tas nekādi netraucēja spaidīt savu telefonu ar pogām, sarunāties vai padot apkārt zīmītes. Princips nav mainījies, tikai iespējas citas, viņa saka.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.