No Ķemeriem, labākais no reperiem

Jaunais ieraksts Liela māksla ir anša personiskākais un godīgākais albums

Kāda sūda pēc viss tas ir sasējies ar manu dzīvi — skaļi domādams par rasu nemieram ASV, par afroamerikāņu geto septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, savā ceturtajā studijas albumā Liela māksla jautā 33 gadus vecais reperis ansis. Tik tiešām, kāpēc ir noticis tā, ka jauneklis no Ķemeriem, kas uzaudzis juceklīgajos postpadomju laikos, tik ļoti aizrāvies ar subkultūru, kuras  kodolu lielā mērā definē mūžīgā afroamerikāņu cīņa par savām tiesībām? Ir jānoklausās jaunais albums, lai vismaz daļēji saņemtu atbildes uz šiem jautājumiem.

ansis, īstajā vārdā Ansis Kolmanis, pēc milzīgajiem dziesmas Zemes stunda panākumiem pirms dažiem gadiem pilnīgi droši varēja turpināt ekspluatēt veiksmīgo formulu, cept šādas muzikālas kūkas citu pēc citas. Taču viņš, mācoties no pasaules hiphopa pieredzes, ieslēdzās nelielā 1,5 x 2 metru kabūzī Berģos, kur pie mikroskopiskās studijas griestiem iekārts mikrofons, un, ignorējot komerciālos standartus, devās dziļākos mākslinieciskos ūdeņos — tuvāk lielajai mākslai.

Ir skaidri saprotams, ka Liela māksla ir anša manifests, oda hiphopa kultūrai, kuru daudzus gadu desmitus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē uzskatīja par marginālu strāvojumu populārajā mūzikā. Pēdējos desmit gadus, kad rokmūzika piedzīvo norietu un ir izmainījušies mūzikas industrijas vaibsti, tieši hiphops un tā blakusžanri pārliecinoši dominē mūzikas topos. «Ar šo ierakstu es gribu nedaudz sačakarēt visus tos, kuriem liekas, ka ar repu viss ir vienkārši,» par albumu saka ansis, uzsverot, ka hiphops ir mūžīgi mainīgs, tas nekad nav pareizs vai nepareizs. Bet galvenais — tas ir atklāts.

Reperis uz skatuves ir kā tribīnē, visam, ko viņš saka, jābūt patiesam, tādam, kam publika notic. Tieši tāpēc Liela māksla ir līdz šim personiskākais, godīgākais Kolmaņa albums — viņa izcelsmes stāsts.