Oskars Kaulēns ir ne tikai skolēnu, bet arī skolotāju skolotājs. Šīs kompetences ļāvušas 35 gadu vecumā uzvarēt konkursu uz Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktora amatu. Bet izaicinājumi vēl tikai sākas
Oskars uzskata, ka jaunajā amatā paspējis nostrādāt tikai vienu pilnu mēnesi, septembri, jo vasara bijusi iesildīšanās. 30. jūnijs viņam bija pēdējā darba diena kā Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas direktora vietniekam metodiskajā darbā, bet jau 1. jūlijā otrpus Latvijai jāsāk vadīt Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju.
Jauns darbs, pāreja uz kompetenču izglītību un vēl Covid-19 otrais vilnis, kas jūtīgi ietekmē izglītības iestāžu darbu. Ērti atzvelties krēslā līderim, kas arī gadu ziņā ir jauns — tikai 35! —, vēl nav sanācis. Brīdī, kad tiekamies, nav stājušies spēkā ierobežojumi, skolas gaiteņos skan bērnu čalas. Oskars pie kabineta durvīm pielicis plakātu, kas domāts gan 202 audzēkņiem, gan 30 skolotājiem. «Jūsu kolēģis direktors sadarbībā ar jums novērtēs: konsekvenci, kolektīvu atbildību, problēmu (at)risināšanu, atgriezenisko saiti, rīcības apzinātību.» Katram apakšpunktam seko izvērsts paskaidrojums. Stundu garās intervijas laikā divas reizes pie durvīm klauvē skolēni, grib parunāties. Oskars lūdz iegriezties mazliet vēlāk, paskaidrodams: «Man vispār standartā ir durvis vaļā. Es pats tad arī mazliet dzirdu, kas tur ārā notiek. Kamīnzāle pie manām durvīm ir «krustceļš», kur bērni viens otram paiet garām uz nākamajām stundām. Te viņi arī dzīvojas, ja kāda stunda izkrīt.»
Starta punkts: Iespējamā misija
Iepriekš šajā kabinetā sēdējis Jānis Endele, pēc viņa 19 gadus amatā bija Dace Eglīte. «Jaunā slota» telpu vēl nav izmēzusi no priekšgājēju kultūrslāņa. To dekorē vismaz trīs dažādu dizainu pūces vairākos eksemplāros, kuras, kā zināms, tradicionāli uzskata par gudrības simbolu.
«Janvārī mums ir Draudzīgā aicinājuma dienas, tad skolēniem un skolotājiem, kuriem ir izcili sasniegumi, pūci dāvina kā simbolu. Augstākais apbalvojums, ko skola pasniedz, ir pūces piespraude. Iepriekšējā direktore, kad es stājos amatā, man uzdāvināja piespraudi. Līdzīgi kā Valsts prezidentam, kurš automātiski saņem Triju Zvaigžņu ordeni,» Oskars runā bez ironijas. Pirms 30 gadiem uz šo skolu pārnāca progresīvākie Cēsu skolotāji, tika pieņemts iekšējais Draudzīgais aicinājums. Oskars neslēpj, ka laiki ir mainījušies. Šī iestāde Cēsīs vairs nav audzēkņu izvēle numur viens, uz kuru stāv rinda. Pogas izgriež Cēsu Valsts ģimāzija, pamatizglītībai daudzi izvēlas privātas mācību iestādes. Pašvaldība prātojot, ko darīt ar plašo skolu tīklu. «Mums pašiem jāizšķiras, kas Draudzīgais aicinājums ir šobrīd,» secina Oskars. «Kā mēs to no jauna varam nodefinēt. Esam noslīdējuši akadēmiskajos rezultātos, jautājums, vai varam dabūt jaunu elpu. Labi, rezultāti ir viens, bet man daudz svarīgāka šķiet pieredze, ko skolēns iegūst skolā — kas tiek darīts ar interešu izglītības lietām, ar karjeru, kā ar tevi vispār sarunājas, cik tavs viedoklis ir svarīgs.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.