Apgādā Neputns nule iznākusī Tomasa Pārupa grāmata Sarmīte Māliņa ir labs iegansts, lai paraudzītos gan uz laiku, kad Latvijas laikmetīgā māksla bija pavisam jauna, gan uz tās radītājiem, kas nenoveco. Kā Sarmīte Māliņa pati
Sarmītes Māliņas vārds laikmetīgās mākslas speciālistiem, iespējams, vispirms saistās ar viņas lielformāta instalācijām, kas veidotas kopā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu. Tiem, kas interesējas par vēsturi un Trešās atmodas procesiem, atmiņā būs izaicinošā žurnāla Avots vāki ar Sarmītes paradoksālajām kolāžām. Vēl citiem — ar savulaik laikraksta Kultūras Diena intriģējošo dizainu.
Galerijā Alma, kur septembra vidū notika grāmatas Sarmīte Māliņa atvēršana, tajā brīdī bija arī mākslinieces personālizstāde, un tās centrā — fotogrāfijas reprodukcija visas sienas augstumā. Apmēram četrgadīgs meitentiņš baltā mētelītī ar rūķa kapuci ļoti koncentrēti raugās tieši objektīvā. Pasper soli sānis — pētīgais skatiens seko un laikam taču ierauga kaut ko tādu, par ko tev nebija ne jausmas. Sarmīte Māliņa joprojām ir «ieraudzītāja», kas saredz pasauli tik neparastās kopsakarībās, ka rakstīt par viņu uzdrošinājies tikai pavisam jauns cilvēks, kurš vēl nepazīst ne baiļu, ne šaubu.
Tomasam Pārupam ir tikko divdesmit gadu, un viņš ir arī pāris pēdējā laika Sarmītes izstāžu kurators jeb, kā viņš pats saka, morālais un praktiskais atbalstītājs. Ar Sarmīti un Tomasu tiekamies dažas dienas pēc grāmatas atvēršanas.
Vai Sarmīte pazīst sevi šajā grāmatā un jauna cilvēka skatījumā? «Tas vēl ir pārāk tuvu,» viņa atbild sev raksturīgajā klusajā izvairīgumā. «Jāpaiet kādam laiciņam, lai distancētos un novērtētu. Pēdējais darba periods bija ļoti blīvs. Tur varētu vēl pulēt un pulēt.» Tomēr grāmata ir labs ceļvedis, lai izsekotu Latvijas laikmetīgās mākslas tapšanai un ieraudzītu Māliņas vietu tajā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.