Ilzes Lāces stāstu krājums Baloži uz Žozetes jumta — debija, kam vērts pievērst uzmanību
Šī ir autores pirmā grāmata. Taču, lai arī nupat to nosaucu par debiju, grāmatā nav nekā no iesācējas nedrošības, kļūmēm, un tam ir savs skaidrojums. Pirmkārt, mums ir darīšana ar valodas profesionāli. Lai arī Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, viņa ilgus gadus dažādos apgādos strādājusi par grāmatu redaktori un arī tulkotāju — līdzšinējo radošo biogrāfiju veidojuši vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbu latviskojumi. Otrkārt, šie stāsti ir tapuši ilgākā laika posmā, tātad runājam ne gluži par iesācēju rakstnieci, bet drīzāk par rakstnieci, kura jau agrāk — žurnālā Jaunā Gaita, vairs neiznākošajos Latvju Tekstos — publicētos stāstus tagad ir papildinājusi ar jauniem un pārradījusi grāmatā.
Stāsti aptver dažādus periodus šobrīd Vācijā dzīvojošās rakstnieces dzīvē. Tie norisinās dažādos laikmetos, kultūrvidēs. Ilze Lāce zina neparastus, nez kur noklausītus, varbūt pat jaundarinātus vārdus, par kuru nozīmi tomēr nenākas šaubīties, jo skaniski tie liekas precīzi un pilnīgi atbilstoši. Piemēram, pupiņu zupā peldoša «ķīpala» krājuma pirmajā stāstā par bērnību padomjlaika daudzstāvu nama pagalmā, kurā sastopas dažādas valodas un dzīvesveidi. Vai «novalkas» stāstā Lielas piedošanas diena, kas ļauj iejusties, ko nozīmē būt precētai ar flāmu. Un apgūt svešas zemes tradīcijas, ierindojot no jauna apgūstamās pieredzes jaunvārdus un nosaukumus savu uzskatu un pieredzes kārtībā.
Blauberģiete ir stāsts par pamazām dzīvē visu zaudējušu sievieti, kura vada pēdējo dienu nojaucamā mājā. Stāstījums, pilns no iepriekšējām paaudzēm mantotiem ģermānismiem un vecvārdiem, itin kā levitē bezlaikā. Taču kāda nodevīga frāze par rūpnīcu bankrotu un juku laikiem, kas visus pēkšņi padarīja jaunus, liekot dzīvi sākt no nekā, ļauj minēt, ka notiekošais tomēr ir mūsdienu Latvija.
Arī stāstam Olīte dots galvenās varones vārds. Tikpat neizsakošs kā šis vārds, sākotnēji šķiet pansionāta pieticībā un pacietībā savu aiziešanu gaidošas sieviņas mūžs. Olītes zibsnīgas ainas uzburošie stāsti mazmeitai ir tie, kas pamazām modina apbrīnu, cik dažādi laiki un laikmeti, krasi lēmumi un zaudējumi satilpināmi ilgi dzīvojuša cilvēka mūžā. Pavisam cita noskaņa valda Žaņa Blieķēna iekšējā monologā — viņš ir brašs eirocensonis, kurš aktīvo karjeru nomainījis pret attālinātu darbu un tagad izbauda sava ērtā nama un Francijas klimata labumus. Tomēr viņa dzīves stāsts piešķir jaunu nozīmi bārenības jēdzienam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.