Kopētāja ilgošanās • IR.lv

Kopētāja ilgošanās

Aktieri Egons Dombrovskis un Anete Berķe. Foto — Justīne Grinberga
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Liepājas teātra izrāde Dēmōns — mašīnas romantiskais sapnis

Šī nu reiz ir izrāde, kurai vajag ļauties. Apmēram tā, kā klausoties džezmeņu saspēli, — iešūpojoties kopējā ritmā, jau iepriekš nojaušot un izbaudot, kā mūziķi pārtvers cits no cita improvizāciju, kā viena krāsa paspilgtinās nākamo. Džezs varētu būt vistiešākā analoģija ar režisora Viestura Meikšāna un multimākslinieces — jo viņa jau sen ir pārkāpusi «tikai scenogrāfijas» robežas — Monikas Pormales iestudēto Mihaila Ļermontova poēmu Dēmōns. Jo ritms un mūzika, ko izrādē dzīvajā spēlē trio Auziņš-Čudars-Arutyunyan, caurvij to, tāpat kā ilgošanās. Taču arī tāpēc, ka tajā ir tik daudz slāņu, nozīmju, citātu un atsauču, ka katrs pats var pieķerties un improvizēt tieši par to tēmu, kas viņu uzrunā, un katram izrāde būs par kaut ko citu. 

Mani vispirms piesaistīja izrādes telpa, turklāt nevis reālie skatuves kvadrāt- vai kubikmetri, bet ēters. Tā vide, kurā izplatās radioviļņi, internets, mūzika, galu galā — universa vibrācijas. Kaut kas neaptaustāms un mūžīgs, kas ieskauj, plūst cauri, joprojām palikdams neatminams noslēpums. Paradoksālā kārtā izrādē par to signalizē… balta plakne un pazīstama piktogramma — punktiņš ar daudzkāršotiem lokiem virs tā. Mūsdienu portāls uz bezgalību — ekrāns un brīvpieejas interneta pieslēgums. Tie kopā spēj pārvērsties par jebko: zvaigžņotu debess jumu, kāds reiz bērnībā redzēts planetārijā, melno caurumu, režģi, pa kuru lēnām izplatās liesmas, Vikipēdijas lapu vai arī tīru, gleznotāja otas neskartu audeklu. 

Šīs bezgalīgo iespēju telpas centrā atrodas kopētājs. Izrādes sākumā pustumsā tik tikko nojaušama figūra apmetnī ar kapuci liek aparātā lappusi pēc lappuses, un kopētāja slīdošā gaismiņa atgādina lokatora vai bākas staru, kas cenšas kaut ko uztaustīt nakts melnumā. Kopētāja kubā pa brīdim iegailējas sarkanas lampiņu acis, virinās durtiņas un papīra krājumu atvilktnes, viņš (tieši «viņš», nevis bezpersoniskais «tas»!) patvaļīgi slīd pāri skatuvei, sekojot sev vien zināmiem signāliem. 

Varbūt viņš pats arī ir īstais Dēmons? Izlaidis savām elektroniskajām smadzenēm cauri visas pasaules grāmatas, visu laiklaikos sarakstīto dzeju un «uzkāries» tieši pie Ļermontova poēmas? Un nolēmis virtuāli uzmodelēt dzejnieka uzrakstīto, iesaistot pa rokai pieejamo materiālu — cilvēkus un internetā atrodamo informāciju par tiem. Un no kopētāja — vai varbūt mākslīgā intelekta? — ilgām dzimst… aktieru darbība.

Jo, protams, izrādes īstais kodols ir aktieri Egons Dombrovskis un Anete Berķe. Sākumā kā ēnas un balsis. Izrāde ir arī audiāla bauda — Egons Dombrovskis lasa Ļermontova dzeju lieliskā Jāzepa Osmaņa tulkojumā un bez mazākās spēlēšanās ar izteiksmēm vai krāsām, tikai ar pilnīgu domas skaidrību uzbur kalnus, debesis, ainavas un notikumus. Arī Tamāras līgavaiņa nāvi: skatuves dziļumā režģī skrien liesmas, skan balss, un ir sasniegta cīņas un bojāejas esence. 

Anete Berķe Tamāras lomā lielākoties izpaužas kustībā. «Mākslīgā intelekta» saindētā — pār viņu no kopētāja «iekšām» izplūst krāsa — Tamāra kļūst par vienu vienīgu kaisli, bezmaz skrien stāvus pa sienu, plosās neremdināmās alkās un ar krāsā mērktajiem matiem atstāj uz ekrāna kā uz gleznai sagatavota audekla līnijas un švīkas, kuras pamazām uzzīmē kalnu ainavas aprises. No ēnām iznākušo Egona Dombrovska Dēmonu viņa apvij kā čūska un varētu noslāpēt bezgalīgi ilgā skūpstā, kas pašai atņem dzīvību.

Meikšāns un Pormale kopā ar dramaturgu Evartu Melnalksni ir iepludinājuši Ļermontova poēmas skaisto dzeju mūsdienu virtuālajā pasaulē, turklāt izdarījuši to ar vieglumu un pašironiju. Ar drusku skumīgu pasmiešanos par priekšstatiem, kultūras, popkultūras un nekultūras driskām, kas piepilda mūsu «informatīvo telpu» — galvu. Ar latīņamerikāņu seriālu nepiespiestību viņi pat mainījuši poēmas izskaņu: Tamāras nāves satriekts, kritušais eņģelis nedodas bezgalīgā naktī un mokās, jo mīļotās balss apliecina, ka tepat līdzās vien viņa ir. Nu, zināms, viss, kas palaists interneta plašumos, turpat arī paliek mūžīgi mūžos, «mākslīgais intelekts» to zina, un varbūt cer mierināt Dēmona sāpes. Tāds, lūk, kopētāja romantiskais sapnis.

Ironija, kas tomēr neko neatņem arī cilvēku kaislei un drāmai, ir tik pamatīgi iestrādāta izrādē, ka gluži lieki man šķita kabareja iespraudumi, kad Egons Dombrovskis — stipri līdzīgs Džoela Greja velnišķīgajam bezdzimuma konferansjē no Boba Fosa filmas Kabarē — ierakstītu smieklu pavadībā spriedelē par Dēmona vientulību un kāju sēnīti vai Tamāras dēmonisko dabu. It kā izrādes autori pēkšņi būtu sabijušies, ka viņus kāds nosauks par sentimentāliem vai pārlieku nopietniem, vai aizrādīs, ka nav tomēr skartas kādas aktuālas tēmas, teiksim, #metoo.

Ideāla nav. Un reizēm māksla to ar džezisku vieglumu atgādina.

oooo

Dēmōns. Nākamās izrādes 20. un 21. novembrī. Liepajasteatris.lv

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu