Mamma bija grāmatvede, tētis — celtnieks, taču man jau no bērnības patika nažus taisīt, paziņo kalējs Krišs Trikātas Lejzemniekos. 11 gadu vecumā no veļas mašīnas motora pats izgatavojis smirģeli, Rīgas pagalma draugiem slīpējis nažus. Profesionāli to dara kopš 16 gadu vecuma, kad iestājās Rīgas Amatniecības vidusskolā. Tātad 25 gadus.
Skolas kalēju darbnīcā cienīgi stāvēja liels padomju laika smirģelis, meistars iemācīja, kā rūdīt nažus. «Man «aizvērās ciet»,» iesmejas Krišs. «Tā patika strādāt smēdē, ka pat bastoju stundas. 2. kursā staigāju pa skolu ar paša kaltu zobenu, angļu valodas skolotāja izdzina no klases. Biju salasījies vikingu un indiāņu grāmatas, Džeka Londona stāstus. Izdomāju — skola ir sūds! Pierunāju vēl divus džekus doties pasaulē. Pat nopirkām medību suņu kucēnus un slazdus. Pats uztaisīju loku ar 20 bultām.» «Palienētā» laivā ielaidušies Gaujā pie Gaujienas. Plāns — ceļot līdz Igaunijai, tālāk uz Karēliju. «Nedēļu nobraucām laivā ar visiem medību suņiem. Nevarējām slazdos nevienu bebru noķert, jo nemācējām. Sapratām: neesam vēl gatavi dzīvei mežā. Vecāki bija pārlaimīgi, kad uzradāmies, bet mums pašiem dzīvē iestājās drūmais caurums. Vairs nebija mērķa.»
Skolā Krišs neatgriezās, aizgāja par mācekli pie īstiem kalējiem. «Tas izrādījās daudz labāk. Pa puslatviju pie meistariem esmu strādājis. Labākais kalējs, pie kura astoņus gadus nomācījos, — Vilnis Vicevičs — iemācīja seno laiku kalšanu. Apkalām Ventspils un Durbes muižas. Eņģes, durvju rokturi, vējrāži.» Rīgā Dubrovskis strādājis studijā Auseklis, Brīvdabas muzejā restaurējis seno kalēju darbus. «Bieži skatījos: pilnīgs lauku kalējs bijis! Šķības formas, neprecīzi. Labākajiem kalējiem arī sendienās piemita mākslinieciskā izjūta.»
Krišs ir lauku kalējs tikai vietas nozīmē. Viņa kvalitāte pazīstama visā Latvijā. Savu pasauli uzbūvējis Beverīnas novadā. Ar sievu audzina trīs bērnus, ir aizrautīgs mednieks Trikātas kolektīvā. «Biju arī viduslaiku cīņu klubā Livonieši, tomēr secināju, ka medībās esmu tuvāk dabai un patiesībai. Bet strādāju es Northmen ģildē, kur apvienoti vairāki amatnieki: galdnieki, kalēji, ādas meistari,» viņš stāsta. «Visi kopā radām skaistus instrumentus. Es uztaisu tikai asmeņus. Rokturus, spalus, makstis taisa citi. Pateicoties Northmen, mani darbi aizgājuši uz Ameriku, Japānu, Austrāliju.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.