Ingas Ābeles stāstu krājums Balta kleita — deviņi stāsti par mūžīgo sievišķību
Katram stāstam dots sievietes vārds. Tie pa druskai kalpo arī par norādi, kā konkrētais sižets atminams. Vai gan citādi var būt, ja Malda dzīvo nekurienes vidū, nostumta prom no ļaužu acīm, ar pasaulei atsvešinājušos meitu? Pašas bērni dzimuši, kā pagadās, arī mazbērns aug bez tēva.
Margarēta ir īpaša, gluži kā Fausta Grietiņa, taču pati sava mirdzuma neapzinās, mazpilsētas tenkās klīst ziņa, ka viņa ir mazliet nepieskaitāma.
Donnai nevar būt parasts liktenis, gluži kā sievietes Marka Šagāla gleznās, viņa levitē virs laika, jūlijs viņai ir šūpoles. Lindas stāstā mēmā pasaule ierunājas aizmirstā valodā. «Linda» lībiešu valodā nozīmē ‘liepas zars’, un folkloras kopu tālākmācītais Lieldienu rīta putnu dzīšanas rituāls, kura teiksmainā nozīme sen jau aizmirsusies, Lindas stāstā iemanto jaunu jēgu. Sandra ir kā Pēra Ginta Solveiga, viņas stāsta centrā ir dēkainis vīrietis, ar kuru viņa dzīvot nevar un bez kura arī nevar.
Stāsti tapuši vairāku gadu laikā, autores lasīti festivālā Prozas lasījumi, daži publicēti arī periodikā, taču vienos vākos iesieti iegūst vienota pārdzīvojuma spēku. Nupat ieskicētie stāstu sižeti patiesībā maz ko pasaka par to, kā Inga Ābele raksta. Viņas pēdējos romānos Duna vai Klūgu mūks, arī stāstu krājumā Skudras un kamenes nebeidzu apbrīnot rakstnieces spēju iekļūt vēsturiski citā laikā. Ābele raksta par Piektā gada revolūciju vai starpkaru Latviju, un vieta, notikumi, laikmetam piederīgie cilvēki pēkšņi atdzīvojas acu priekšā. Lasītājs šo laiku piedzīvo tik spilgti, kā to varbūt pat nav sajutis konkrētajos vēsturiskajos notikumos klāt bijušais.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.