Armēņu un azerbaidžāņu robeža ir viena no visbruņotākajām pasaulē
Ziņas par kaujām Kalnu Karabahā uzvēdīja atmiņas par Atmodas laikiem, kad visā PSRS no totalitārisma sasaluma sāka lauzties ārā nacionālās kustības. Latvijā uz visiem šiem tautu tiesību aizstāvjiem skatījās kā uz potenciālajiem sabiedrotajiem cīņā pret Maskavu, savukārt Kremlis katrai mazākumtautu pašapziņas izpausmei pārmeta asinskāru nacionālismu, kurš izraisītu nebeidzamus konfliktus un nestabilitāti.
Viens no pirmajiem nacionālo jūtu uzplaiksnījumiem notika Kalnu Karabahā, kas kopš 1923.gada bija Azerbaidžānas PSR autonomais apgabals. Vietējā padome pieprasīja teritoriju pievienot Armēnijai jau 1988. gada februārī, laikā, kad Latvijā Atmoda tikai sākās. Karabahas armēņu vairākums nekad nebija samierinājies ar apgabala iekļaušanu Azerbaidžānā un Gorbačova politikā saskatīja iespēju pieprasīt izmaiņas.
Karabahas padomes paziņojums uzjundīja spēcīgas emocijas, un sekoja gan grautiņi pret armēņiem Azerbaidžānas pilsētās, gan sadursmes starp abu tautu pārstāvjiem pašā Karabahā, kuras vadība sāka ieviest striktu teritorijas armenizāciju.
Par spīti Maskavas apgalvojumiem, ka tikai centrālā vara spēj novērst etniskos konfliktus, Kremlis izrādījās bezspēcīgs mazināt augošo pretimstāvēšanu. Tieši otrādi — radās iespaids, ka Maskava faktiski cenšas uzturēt saspīlējumu, sekojot mūžsenai «skaldi un valdi» taktikai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.