Latvenergo vadītājs arvien piekopj politbiznesa shēmu kultūru
Mērogs cits, kultūra tā pati.
Pirms desmit gadiem KNAB ierakstītajās «oligarhu sarunās» valsts varas privatizētāju trijotne viesnīcā Rīdzene sprieda un lēma, kuram jābūt Valsts prezidentam un premjerministram, un priecājās, piemēram, ka «Aivars sadeva pa purnu ģenerālprokuroram». Pirms pieciem gadiem «Taureņu pirts sarunās», kuru fragmentus KNAB atstāsta lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, par «uzņēmēju» dēvētais Māris Martinsons apsprieda ar Latvenergo valdes priekšsēdētāju Āri Žīguru un tolaik valdes locekli Māri Kuņicki, kā ielikt vajadzīgos ļautiņus uzņēmuma valdē un cik «uzsviest» toreizējai ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS). Mērogs ir mazāks, taču politikas kā likumīga zagšanas biznesa kultūra Latvijā arvien ir dzīva.
KNAB neizdevās «pierādīt Martinsona maksājumus» ministrei un «ka Martinsons katru mēnesi maksā 10 000 eiro gan Kuņickim, gan Žīguram», un birojs lietu izbeidza. Latvenergo padome pavasarī apstiprināja Žīguru trešajam piecu gadu termiņam valdes priekšsēdētāja amatā. Nu sanāk atbilstoši oligarhu tiesiskuma principam — kamēr nav cietumā, var būt amatā.
LTV raidījums De facto svētdien informēja par divām KNAB lēmumā aprakstītajām sarunām. Pirmajā, kura notika 2015. gada martā, trijotne sprieda par uzņēmuma Sadales tīkls valdes locekļu mainīšanu, «jo ar patreizējās valdes sastāvu nevarot nodrošināt labvēlīgus rezultātus (iespējams, ar Martinsonu saistītiem uzņēmumiem) konkursos un iepirkumos». Un par Latvenergo valdes locekļa Arņa Kurga nomainīšanu ar kādu Martinsonam «lojālāku». Runāts, darīts — Kurgs pēc apmēram pusgada zaudēja valdes locekļa amatu, viņa vietā — konkursā, protams! — izraudzīts Guntis Stafeckis, kuru Martinsons bija pirtī minējis kā sev lojālu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.