Izaugt no nepatiesības • IR.lv

Izaugt no nepatiesības

Ilze un goda plāksne ar padomju varoņiem. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

Personiski par universālo — dokumentālā animācijas filma Mans mīļākais karš

Dzīve sociālismā līdzinās paradīzei vienīgi tajā, ka esmu plika kā Ieva un mums abiem ar Ādamu ir tikai viens ābols — tā saka viena no Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmas Mans mīļākais karš varonēm. Šī frāze, tāpat kā režisores autobiogrāfiskais, dokumentālais animācijas stāsts par pieaugšanu Padomju Savienībā labi parāda tā laika realitāti: trūcības caurvīta ikdiena, ko padomju propaganda pasniedza kā gatavo leiputriju. Tieši disonanse starp realitāti un varas sludināto īstenību ir filmas centrālais konflikts. Tas vijas cauri visam Mana mīļākā kara stāstam un no personiskas liecības pārtop par vesela laikmeta un kolektīvās atmiņas opusu. 

Atmiņas par pieaugšanu

Filmas vēstījumā ir savirknētas režisores atmiņas — sākot no bērnības, kad Ilzes vecāki slepšus aizlavās līdz armijas apsargātajai Kurzemes piekrastei, lai meitai pirmo reizi parādītu jūru, līdz vēlīniem pusaudža gadiem. Galvenā varone — pati Ilze — filmas gaitā piedzīvo to, kam gājusi cauri, šķiet, liela daļa PSRS augušo: no bērnišķi naivas labticības sludinātajiem ideāliem līdz kritiskām šaubām par politisko frāžu saistību ar realitāti un beigās — neticību. 

Šajā uztveres «pārnesē» centrāla vieta atvēlēta Otrajam pasaules karam. Tas padomju mitoloģijā tika atainots kā cildenas un varonīgas uzvaras simbols, un filmā labi redzams, kā šo dogmu nostiprina bērnu prātos. Varonei televīzijā gar acīm ņirb poļu seriāla Četri tankisti un suns kadri, bet režīmam lojāli mācībspēki sludina sociālisma varonību. Tikmēr individuālās traģēdijas, ko daudziem atnesa gan karš, gan sekojošā okupācija, tiek noklusētas pat galvenās varones  ģimenē. 

Animācijas priekšrocība

Šādi stāsti ir pazīstami daudziem Latvijas skatītājiem, taču Burkovskas-Jakobsenas filma neaprobežojas ar atstāstu vien. Mans mīļākais karš ar šo atmiņu palīdzību izceļ Padomju Savienības un līdzīgu totalitāru režīmu bīstamību un tos pretnostāda ne tikai tiesībām uz pašnoteikšanos, bet arī visam cilvēcīgajam. Tieši šis pretnostatījums ir vērtīgs rīks, lai «iztulkotu» Mana mīļākā kara vēstījumu arī tiem skatītājiem, kam attiecīgā laikaposma un reģiona vēstures lappuses nav zināmas. Arī izvēle vēstījumu skatītājiem nodot ar animācijas palīdzību filmu padara vienlaikus gan personiskāku (katra aina ir modelēta, balstoties konkrētās situācijās), gan precīzāku. Kā režisore min sarunā izdevumam Cartoon Brew, «nav padomju arhīvu materiāla, kas atklātu patieso apspiestības sajūtu». 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu