Jaunais kinorežisors Reinis Kalviņš ar šonedēļ iznākošo spēlfilmu Maiņa runā par savu — trīsdesmitgadnieku — paaudzi, kas uzauga Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmsākumos
Krimināldrāma ir Reiņa debijas filma, kas stāsta par vienu nakti gados jauna taksometra vadītāja Mareka dzīvē — vīrietis audzina dēlu un iztikas labad spiests nelegāli piepelnīties, sitas ar parādiem. Galveno varoni filmā spoži atveido Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš. Režisors Kalviņš, domājot par filmas ideju, vadījies pēc sajūtām un atmosfēras, ko pats piedzīvoja Serbijā, mācoties pie pasaulslavenā neatkarīgā kino režisora Belas Tāra.
Skarbā pagrīdes Latvijas estētikā Kalviņš, kurš studējis filmu mākslu Tallinā un Sarajevā, rāda notikumus, kas nav tikai mežonīgo 90. gadu atmiņu blāzma, bet notiek joprojām. Kinorežisors vēlas iet neatkarīgu ceļu, kas, viņaprāt, nozīmē, ka filmas ne visiem patiks, bet pašam svarīgākais ir labs mākslas darbs, kas skatītāju aicina patstāvīgi domāt.
Raugoties uz Mareku, radās iespaids, ka esat savas filmas tēla vienaudzis, dzimis neilgi pirms neatkarības atgūšanas. Filma ir par mūsdienu neglīto pusi, to, kurā vienai sabiedrības daļai dzīve joprojām smaga. Kā jūs, būdams nevis taksists, bet mākslinieks, jūtaties brīvajā Latvijā?
Esmu dzimis 1986. gadā. Deviņdesmitie, kad Latvija atguva neatkarību, ir mūsu paaudzes formatīvais vecums, un tā noskaņa droši vien aizķērusies. Kā jūtos Latvijā kā mākslinieks? Jautājums par izdzīvošanu un naudu mūsu jomā ir a-ktuāls. Tas ir līdzīgi kā taksistiem: nav sociālo garantiju, dzīvo no viena projekta līdz nākamajam. Visu laiku jāraugās nākotnē ar bažīgu skatu. Vai tas māksliniekiem palīdz? Kaut kādā ziņā — jā. Tas palīdz neieslīgt komfortā. Vai tas ir nepieciešams, lai būtu radošs, es nezinu.
No otras puses, ir valstis kā, piemēram, Šveice, sakārtotas, bet nav tā, ka mēs dzirdētu — filmu režisoriem un citiem radošajiem tur viegla dzīve. Studējot kādu laiku nodzīvoju Bosnijā. Tur ir daudz jaunu radošu cilvēku. Šī paaudze radusies kara laikā [90. gadu sākumā], viņi daudz lasīja, nebija jau nekā cita, ko darīt, — nav elektrības, nav televīzijas. Zīmē, lasi grāmatas. Potenciāls Bosnijas trīsdesmitgadnieku paaudzei ir milzīgs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.