Matemātikas skolotājs Aleksandrs Vorobjovs pedagoģijā ienāca caur Iespējamo misiju un pēc 11 gadiem, kas nostrādāti dažādās skolās, kļuvis par Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolas direktoru
Kad Aleksandrs sāka strādāt, bērnu vecāku reakcija bija pretrunīga. Vieni raizējās, vai šis zaļknābis spēs vidusskolēniem labi iemācīt matemātiku. Otra daļa pauda sajūsmu — cik labi, ka esat jauns! Un vīrietis! Beidzot skolā strādā jauns vīrietis! Paradoksāli, bet tieši otrā reakcija Aleksandrā izraisa sašutumu: «Kopš kura laika dzimums un vecums ir kritērijs labam skolotājam? Zinu daudz gados vecāku kolēģu sieviešu, kuras pelnījušas cieņu un apbrīnu. Izcils pedagogs ir izcils, lai cik viņam būtu gadu, lai kas mugurā.»
Aleksandrs pārliecinājies, ka bērni nebūt nav «automātiskā» sajūsmā par skolotāju tikai tāpēc, ka viņš jauns. «Iedomājieties pusaudzi, kuram tie, kas mācās divas klases augstāk, šķiet veci. Studenti viņa acīs ir sirmgalvji! Jaunam pedagogam iegūt klases cieņu ir tikai viena iespēja — būt izcilam.»
Skola kā iespēja
Aleksandrs audzis Daugavpils novadā daudzbērnu ģimenē. Ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, šobrīd studē pedagoģiju doktorantūras programmā. Pirmās studijas atbalstīja Vītolu fonds. «Fonda piešķirtā stipendija man nebija papildu nauda, bet eksistenciāls jautājums.» Skolotāja darbs bija Aleksandra bērnības sapnis. Bet, kad bija jāizvēlas, vai studēt matemātiku ar pedagoģijas novirzienu vai akadēmisko matemātiku, no pedagoģijas nobijies. Domājis — ja nu skola ir tikai bērna sapnis, bet reālajā dzīvē būs vilšanās? Bet, kā smejas Aleksandrs, «ir sapņi, kuriem cilvēks dzenas pakaļ, un ir tādi, kas tevi paši noķer».
Studiju laikā sācis strādāt laikraksta Diena pētnieciskās žurnālistikas nodaļā. Darbs paticis, žurnālistika aizrauj joprojām. Taču, mainoties laikraksta īpašniekiem, nodaļa likvidēta. Ko iesākt? Nolēmis sekot bērnības aicinājumam un devies uz Iespējamo misiju. «Pabeidzot mācības, Iespējamās misijas skolotājiem darbs nebija jāmeklē, skolas konkurēja, kurš tevi dabūs.» Tomēr sākumā saskāries ar skeptisku attieksmi no vecāko kolēģu puses — sak, tu te esi tikai uz pāris gadiem, pēc tam aizlaidīsies. Savārīsi putru ar savu jauno pedagoģiju, un mēs varēsim to strēbt! Bet Aleksandrs palicis skolā. Tāpēc, ka darbs paticis. Arī tādēļ, lai pierādītu, ka nav viendienītis, kurš ātri aplauž spārnus. «Skolotājs ir mūža profesija. Visu laiku jāmācās. Jāiet līdzi laikam, jo arī bērni mainās, attiecību dinamika starp skolotāju un klasi ir nemitīgs izaicinājums.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.