Dzejolis par eksistenci • IR.lv

Dzejolis par eksistenci

Gleznotāja Marka Šagāla slaveno darbu Pāri pilsētai citējošs kadrs, kurā divi mīlētāji lido pār kara sagrautas pilsētas gruvešiem. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

Zviedru režisora Roja Andersona ziemeļnieciskais autorkino — filma Par bezgalīgo

Jau atkal septembris, nosaka sieviete, dziļdomīgi raugoties uz pilsētu tālumā. Vīrietis, kas ir kopā ar viņu, atbildes vietā it kā apstiprinoši kaut ko noņurd. Šis dialogs, no vienas puses, ir komisks savas bezjēdzības dēļ, taču, no otras, trāpīgi raksturo režisora Roja Andersona jaunākās filmas Par bezgalīgo (Om det oändliga) būtību: cilvēku bezspēcību laika rituma un likteņa priekšā. Kādā intervijā Andersons atzinis, ka viņš šo frāzi esot «nočiepis» no Čehova lugas Tēvocis Vaņa; abus darbus saista līdzīgi jutīga eksistenciālo skumju stīga. 

Filmas pelēkzilajā vidē, kur varoņu āda ir tādā krāsā, it kā tai vairs nebūtu dzīvības pazīmju, pārdomas par esību ir pasniegtas traģikomisma ietvarā. Par bezgalīgo cieši sasaucas ar iepriekšējo, 2014. gadā iznākušo Andersona lenti, lielisko Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci (En duva satt på en gren och funderade på tillvaron), kas tā paša gada septembrī plūca laurus Venēcijas kinofestivālā — ieguva Zelta lauvu. Abas filmas vieno tipisks režisora rokraksts — tās ir izkārtotas atsevišķās vinjetēs, statiski filmētos kadros, kur rosās savā parastumā un ikdienišķumā, šķiet, nepārspējami personāži. Viņu kustības ir kokainas, bet prāti aizmaldījušies nezināmos labirintos. 

Pasaules rūpes plecos

Andersona vinjetes ir iestudētas ar pulksteņa precizitāti. Režisors šai precizitātei pievērš īpašu uzmanību, sakot, ka tā ir viena no būtiskākajām viņa kinodarba sastāvdaļām. Vai tā būtu aina ar pārpildītu sabiedrisko transportu, kur pasažieri spriež par to, kur drīkst ļauties skumjām, vai gleznotāja Marka Šagāla slaveno darbu Pāri pilsētai citējošs kadrs, kurā divi mīlētāji lido pār kara sagrautas pilsētas gruvešiem, — katra nianse (mizanscēna, teksts) ir precīzi izplānota, veidojot rimtu, monotonu ritmu. Varoņi, visi kā viens, ir melanholiski, domīgi un šaubu, rezignācijas nomocīti ierindnieki. 

Citiem vārdiem — Andersons ir režisors, kas savas filmas konstruē kā īpašu pasauli, kuras izskatā un formā ir sakoncentrētas gluži vai visas pasaules skumjas un nedrošība. Kaut arī viņa daiļrade ir novērtēta kinofestivālu vidē (Par bezgalīgo saņēma balvu par labāko režiju aizvadītajā Venēcijas kinofestivālā), aizrautība ar režisora konceptuālo rokrastu ir gaumes jautājums un pretrunu objekts. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu