Lidojums uz baltas lapas • IR.lv

Lidojums uz baltas lapas

2
Kirils Ēcis. Foto — Lauris Aizupietis
Ieva Puķe

Kirilam Ēcim septembris sāksies gan ar Dzejas dienu atklāšanu, gan dalību festivālā Homo novus. Bet novembrī viņa grupa Alejas izdos albumu Austrālija. «Mums visiem ir tādas «Austrālijas», kur vēlamies nokļūt, kur beidzot būsim sasnieguši savu pilno vērtību. Skaidrs, ka mēs pārvietojamies no vienas «Austrālijas» uz otru, stāsts patiesībā ir par vilšanos»

Līst arvien stiprāk. Saprotam, ka tomēr nav prāta darbs doties uz aizaugušo laukumu starp Tērbatas un Barona ielu, kur kādreiz atradās Rīgas Sporta pils. Tikšanās Ziedoņdārza kafejnīcā pāraug Homo novus izrādes plānošanas sapulcē. Cits pēc cita sarodas Kirila Ēča (20) komanda, kas pamestajā platībā trīs dienas septembrī veidos performanci: līdzautors Artūrs Čukurs, komponists Ernests Vilsons, producente Terēze Veinberga, gaismu mākslinieks Maksimilians Kotovičs. Izrādei ir intriģējošs nosaukums — Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk. Bezmaksas biļetes jau izķertas. Skatītājus acīmredzot nebaida, ka viņi pamestajā Sporta pils laukumā pārvietosies diennakts tumšajā laikā. Sākot no deviņiem vakarā līdz pieciem no rīta.

«Cilvēkus vedīsim ar gaismas palīdzību. Dienā tas nebūtu iespējams. Naktī tā vieta šķiet daudz apjomīgāka, neapzināmāka,» ideju pamato Kirils. «Turklāt naktī pilsētvidē mainās skaņas ainava. Izrādes skaņas, protams, būs daudz jūtamākas. Bet no konceptuālās puses apsvērums ir šāds: darbs balstās divos atslēgvārdos, «prombūtne» un «klātbūtne», to abu attiecībās.  Es nokļūstu telpā, kur neesmu gaidīts, esmu tur neordinārā vietā un laikā. Mūsu darbs tiešām prasa no skatītāja pietiekami daudz vēlmes tur atrasties. Sasaucas ar festivāla galvenās kuratores Gundegas Laiviņas moto — ekstrēma tuvība pilnīgas fiziskās distancēšanās laikā.» 

Kirils sevi pamatoti dēvē par mileniāli, jo ir dzimis tieši 2000. gadā. Tomēr pievienojas oriģinālajam viedoklim, ka līdz ar pandēmiju sācies 21. gadsimts, kura robeža cilvēku dzīvē iepriekš nebija pamanāma. Ikdiena vairs nerit ērtās sliedēs, laika plūdums nešķiet bezgalīgs un labi paredzams. Izlēmis neturpināt kinorežijas studijas Baltijas filmu skolā Tallinā, viņš atgriezās Latvijā, jo dienas te esot jēgpilnākas un pilnasinīgākas. Tikko ar citiem latviešu dzejniekiem pabijis dzejas festivālā Somijā, 4. septembrī grupas Alejas sastāvā uzrunās publiku Dzejas dienu atklāšanas pasākumā Rīgā, Noasā. Top Ēča pirmais dzejas krājums.

Trīs gadus vecākais kolēģis Raimonds Ķirķis, kuram nesen jau iznāca dzejas grāmata, uzteic Kirila atvērtību un priekpilno dabu visās izpausmēs: gan kā cilvēkam, gan arī literatūrā, virpuļojot azartiskās vārdu spēlēs. Viņš joprojām atceras satriecošo iespaidu, ieraugot Kirilu lasām dzeju radošu cilvēku iecienītajā 10. bunkurā, pamestā Grīziņkalna garāžā. «Ar kādu mīlestību viņš to darīja! Sapratu, ka Kirils būtu jāpiepulcē mūsu, dzejnieku, bariņam.» Ēcim tobrīd bija tikai 14 vai 15 gadu, un skatītājiem netika sniegts paša sacerējums, bet Friča Bārdas Zemes dēls. «Ja viņš pacenšas, noteikti ir harismātiskākais no jaunajiem dzejniekiem,» secina Ķirķis. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu