Sadzīvot ar cilvēkiem un bitēm • IR.lv

Sadzīvot ar cilvēkiem un bitēm

1
Andris Felss, z/s Vīnkalni saimnieks. Foto — Jēkabs Štelmahers
Andris Vanadziņš

Graudkopjiem Jaunais gads ir augusta nogalē, kad noslēdzas ražas vākšana un sākas ziemāju sēja. Vīnkalni ir viena no lielākajām saimniecībām Krustpils novadā, un saimnieks Andris Felss par brango graudu birumu šogad var smaidīt… Līdz brīdim, kad saruna iepeld lauksaimniecības politikas ūdeņos

Augstākās Padomes deputāts Andris Felss ir viens no retajiem, kurš savus politiķa lēmumus praksē pats izjuta ļoti tieši — kā zemnieks Andris Felss. «Visu, ko ievārījām, pārbaudīju uz savas ādas,» viņš tagad rezumē, atskatoties uz laiku pirms 30 gadiem. Svarīgākais jautājums tolaik bija zemes reforma — vai saglabāt laukos esošo kopsaimniecības ražošanu, vai arī atdot zemi bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem? «Vienu nakti pirms lēmuma pieņemšanas sēdējām ar Annu Seili un lasījām iedzīvotāju vēstules, to bija vairāki simti, un gandrīz visās viena frāze — atdodiet nolaupīto! Bija jāatjauno vēsturiskais taisnīgums un jālikvidē kolhozu sistēma,» atceras Felss.

Deputāta darbam noslēdzoties, viņš atgriezās dzimtajos Vīnkalnos Daugavas krastā un sāka ar 12 hektāriem. Priekšsēdētāja Felsa iepriekš vadītā kopsaimniecība bija kļuvusi par kooperatīvu, tāpēc iespējas privatizēt tehniku nebija. Pirmā traktora pirkums sanāca kolorīts. Paša iekrāto, radu un draugu aizdoto salicis ietilpīgā tīkliņā (inflācija!) un braucis uz Praulienu no kādas kundzītes pirkt T-40. 

«Pirmajos gados atspaids bija cukurbietes. Fabrika trīs kilometru attālumā no saimniecības, maksāja labi, un varējām aizlāpīt caurumus, ko budžetā radīja graudkopība, gādāt tehniku. Cukurbiešu platības man nebija lielas, taču nozares likvidēšana bija pamatīgs trieciens. Tolaik pārstāvēju zemniekus Jēkabpils cukurfabrikas valdē, bet mūsu viedokli ignorēja,» atceras Felss, kurš uzskata — likvidējot nozari, dominējušas šauras biznesa intereses.

Katra krīze paver priekškaru jaunai iespējai, un Vīnkalnu saimniekam tā uzradās gluži kā atklāsme. Vakarā devās pie miera, kreņķu mākts par cukurfabrikas galu, bet pamodās ar rīta saules apspīdētu vīziju — spiedīšu eļļu! 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu