Latvieši Parīzē • IR.lv

Latvieši Parīzē

Magdalēnas baznīca Rue Royale ielā Parīzē. 20. gadsimta 20. gadu pastkarte. Izdevniecības Yvon fotouzņēmums. Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvs
Guntis Vāveris

No saviesīgi kulturālas kopas līdz simboliskam ģenerālkonsulātam

Mūsdienās aizmirstā publicista Eduarda Štiglica (1888—pēc 1972) manuskripts1, kas sniedz ieskatu Parīzes latviešu dzīvē no 1909. līdz 1929. gadam, Latvijas Valsts vēstures arhīvā tika atrasts nejauši. Tajā minētie notikumi radīja vēlmi meklēt papildu ziņas par mūžīgo svētku pilsētas Parīzes2 un latviešu savstarpējo attiecību vēsturi 20. gadsimta pirmajā pusē. 

Jauno laiku Atēnās 

Līdz 20. gadsimta sākumam latvieši Parīzē mēdz iegriezties drīzāk kā ciemiņi, turklāt tikai tie, kuri to var finansiāli atļauties, vai tādi, kuriem šādu iespēju sniedz labvēļa vai mācību iestādes stipendija. Tolaik Parīze ir pasaules kultūras galvaspilsēta, un, kā atmiņās uzsver mākslinieks Rihards Zariņš (1869—1939), «māksla Parīzē ir it visur». Jau 19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē, neraugoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, tur dzīvo un savu talantu izkopj mākslinieks Kārlis Hūns. Arī latviešu izcelsmes gleznotājs Andrejs Lapiņš (André Lapine, 1866—1952) nepilnus 20 gadus vēlāk Parīzē iepazīst muzeju un galeriju bagātības un iztiku pelna, gatavojot Luvrā izstādīto gleznu kopijas. Gadsimtu mijā kādu brīdi Parīzē uzturas jau minētais Rihards Zariņš, darbus izstāda Vilhelms Purvītis. Parīze labi pazīstama arī māksliniekam Ansim Cīrulim.

Latviešu skaits tur strauji pieaug, kad Parīze un citas Rietumeiropas lielās pilsētas kļūst par piespiedu mājvietu tiem, kuri aktīvi bija iesaistījušies sociālās spriedzes un uzbudinājuma pilnajos 1905. gada revolūcijas notikumos. 

Lielākās latviešu kreisās politiskās partijas — Latvijas Sociāldemokrātijas — pārstāvju grupa 1909. gadā Parīzē kopā ar citiem tautiešiem lemj par pulciņa dibināšanu. Tā mērķis ir, kā raksta Eduards Štiglics, «pulcēt ap sevi Parīzes latviešus, veicināt franču literatūras tulkošanu latvju valodā un otrādi, palīdzēt latvju māksliniekiem piedalīties Parīzes mākslas izstādēs, uzturēt sakarus ar dzimteni un izlietot Parīzes kultūras bagātības kulturelam darbam un pašizglītošanai». 1910. gadā pilsētas Latīņu kvartālā, Rue de Bievre 31. namā, pulciņam ir savas telpas ar bibliotēku. Drēgnajā un šaurajā ieliņā pulciņš iespiests starp dažādiem kaimiņiem — līdzās atrodas tipogrāfija, garāžas, 10 viesnīcas, 22 krodziņi un dažādu krāmu bodītes. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu