Nē, visu es nestāstīšu • IR.lv

Nē, visu es nestāstīšu

Vizma Belševica. Dienasgrāmata: 1947—1960. Arhīva burtnīca nr. 3. Mansards, 2020.
Anda Kubuliņa

Padomju okupācijas laiks latviešu literatūrai nav atstājis bagātu dienasgrāmatu krājumu, un rakstīt baltu patiesību par piedzīvoto pat vienīgi sev tūlīt pēc kara bija sevišķi bīstami. Vizmas Belševicas dēla Jāņa Elsberga sākto mātes arhīva publicēšanu uzskatu par patiesi slavējamu — kāds nieks no pēckara īstenības patiesajām detaļām vismaz paglābsies.   

Virsrakstu šīm pārdomām ņēmu no 1951. gada 19. decembra ieraksta dienas burtnīcā, kā dzejniece to sauc. Aprautais teikums izcili raksturo jaunās sievietes dzedro, aso prātu, līniju jušanu Staļina šausmu mēmumā, kad intīmas lietas atbilstoši oficiāli uzstādītiem standartiem nešķita sabiedriski svarīgas. Belševicas dienasgrāmata šo divdomīgi abpusgriezīgo asmeni apliecina. Viņas teiksmai par dedzīgo komjaunieti neticēju, ne monogrāfiju rakstīdama, ne ticu tagad — viņa pārāk mīlēja tēvu, kuru vācu armijā ietrieca dusmas par krievu okupāciju, 1941. gada 14. jūnija izvešanu. Iekļaušanās komjaunatnē Staļina laikā nāca kā pragmatiska kailās dzīvības instinkta izpausme. Taču arī apprecēšanās ar Leonīdu Tarnajevu, krievu virsnieku, neglābtu, ja Vizma tiešām vientiesīgi sadomātu rakstīt dienu burtnīcā visu, ko okupantos saskatīja. 

Valdīt mēli tolaik bija izdzīvošanas jautājums un tikums, jo zināja: visur ir acis un ausis. Komjaunatne, krievu virsnieka sievas statuss reizēm spieda vietējos varas vīrus pievaldīt mēli par dzejnieces tēva grēkiem; viņa uzmanījās arī pati, to dienasgrāmatas materiāls atklāj pietiekami spilgti. Žēlums par ķīniešu bērniem, kurus bombardē amerikāņu bumbvedēji, kamēr tepat Daugavā 1950. gada septembrī nogrimušais kuģis, pārlādēts ar pionieriem, izpelnās tikai netiešu minējumu: «ja man pastāstītu, ka nesenajā kuģa katastrofā vienīgie upuri ir: Vīlips, Rudzītis, Kroma un Lēmanis, es atbildētu — lai viņiem vieglas smiltis.» (43)

Šādus konkrētus, atsevišķus dzīves faktus bez vispārinājuma, viltīgi iepītus oficiāli pareizu frāžu lokā, dienasgrāmatas tekstā var atrast ik pa brīdim. To atšifrēšanai nepieciešamas zināmas prasmes. Tas, ko šodien mēs sauktu par ironiju, toreiz diezin vai tāda bija, drīzāk izbrīna pavadīts konstatējums. «Figaro kāzas Dailes teātrī. Grāfs Almaviva saka saviem kalpiem: «Kā jums, biedri, liekas?»» (1950. gada 30. septembra ieraksts.) Vai robežsardzes klātbūtne Ventspilī, ko konkrētāk aprakstīt nedrīkstēja (valsts noslēpums! (75)): «Pāri pilsētai tālas ziemeļblāzmas atspīdums — staraina ņirbīgas gaismas lenta skaidrajās debesīs. No lentas augšup kāpjošie stari gan padziest, gan atkal iedegdamies stiepjas garumā, gan pārskrien no viena gala uz otru, it kā kad ar steidzīgu roku pārskrien klavieru taustiņiem.» Vai pavisam tieši: «Viens no Jaunpiebalgas skolas klupšanas akmeņiem ir pats direktors. Viņu pārāk nelamā (pareizāk sakot, nemaz), jo viņš ir Tēvijas kara dalībnieks, pie tam ar vairākiem ordeņiem. Bet darbu nostādīt viņš nemāk.» (80) Āžus celt par dārzniekiem pēc kara bija pašsaprotami, taču šādu ierakstu personīgā dienasgrāmatā varēja traktēt kā pretvalstisku noskaņu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu