Dejot Odetas-Odīlijas lomu Pētera Čaikovska baletā Gulbju ezers ir katras balerīnas sapnis. Baleta soliste Jūlija Brauere šo sapni izdzīvos 2. septembrī, šī jauniestudējuma pirmizrādē Operas namā
Jūliju satieku desmit dienas pirms pirmizrādes. Viņa klusi izslīd uz skatuves, lai fotografētos izrādes dekorācijās. Eleganti pietupstas nolikt zemē kafijas krūzi, bet piecelšanās vairs nesanāk tik eleganta — atskan kluss un sāpīgs «oi»… Vēlāk bažīgi jautāju, kas viņai sāp, bet viņa lepni atmet galvu: «Neteikšu! Pareizāk sakot, nekas man nesāp! Iegaumējiet — balerīnām nesāp!»
Jūlijai šī ir liela diena, jo viņa nupat beidzot iepazinusies un pirmo reizi dejojusi ar savu princi Zigfrīdu — Vadimu Muntagirovu, Londonas Karaliskā baleta premjeru. Viņiem ir tikai nedēļa laika, lai sadejotos un arī viens otrā «iemīlētos», jo Gulbju ezers taču ir stāsts par mīlestību. «Parīt jau būs pieņemšanas izrāde,» stāsta balerīna, un abas secinām, ka šī situācija atgādina indiešu precības: šodien jaunais pāris iepazinies, rīt jau kāzas! «Mēs esam profesionāļi. Nav laika vienam otru pētīt un piekasīties — kā tu mani cel, kā tu griezies, kā tu piezemējies… Partnerī svarīgākais ir labs un silts cilvēciskais kontakts. Un Vadims ir ļoti jauks cilvēks, to sajutu uzreiz,» uzsver Jūlija.
Pēdējo mēnesi un arī visu šo dienu pavadījusi cītīgā darbā operas namā, viņa vēlas runāties laukā, pasēdēt uz soliņa turpat pie Baltā nama un noķert pēdējos aizejošās vasaras saules starus. Izrādās, uz operas soliņiem ir varena konkurence. Redzot, kā uz vienīgo brīvo beņķi jau stūrē kāds mīlas pārītis, mēs ar baleta prīmu atmetam pieklājību un gandrīz metamies skriešus, lai bezkaunīgi paspētu piezemēties pirmās.
«Cik jocīga sajūta šeit sēdēt,» atzīstas Jūlija, raugoties uz operas nama fasādi ar milzīgo Gulbju ezera plakātu. «Neatceros, ka kādreiz būtu tā sēdējusi ar skatu uz operu. Šī varētu būt pirmā reize.» Latvijas Nacionālā baleta trupā viņa strādā deviņus gadus. Ikdienā viņai esot vienalga, pār kuru tiltiņu un no kuras puses nākt uz darbu. Bet vakaros, kad jādejo izrāde, balerīnai ir savs īpašais rituāls — viņa nāk no «parādes» puses garām operas strūklakai. «Tas manī rada svinīgu sajūtu, un tā arī jābūt — katra izrāde man ir svētki. Visskaistāk ir ziemā, kad ap pieciem sāk satumst, iedegas laternas parkā un operas logi ir izgaismoti. Tad sirds sitas citādi,» stāsta Jūlija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.