Marcipāna zaķis ar atmosfēru

Pirms desmit gadiem divas draudzenes nolēma spert savu pirmo soli biznesā un atvērt omulīgu kūkotavu Cēsīs. Tagad Kārumlāde kļuvusi par stabilu vērtību vecpilsētas centrā, bet kāda negaidīta tikšanās ienesusi viņu ēdienkartē arī Brazīlijas aromātu

Viens no drošiem veidiem, kā svešā pilsētā ātri atrast labu, demokrātisku krodziņu, ir doties tur, kur manāms burziņš. Kafejnīca Kārumlāde Cēsu vecpilsētā ir akurāt tāda vieta. Durvis veras, nelielā telpa pildās un tukšojas, vienam agras pusdienas, citam vēlas, rāmas brokastis… Neliels pieklusums, un tad klāt jau nākamais apmeklētāju pulciņš.

Vēl pirms dažiem mēnešiem, kad Covid-19 pandēmija ierasto dzīves ritmu bija vērtusi knapi pulsējošā aritmijā, Kārumlādes saimnieces Vineta Žamoidika un Alla Oldermane-Vadzinska divas vien sēdēja tukšajā kafejnīcā, lūkojās pa logu uz tukšo vecpilsētas centrālo ielu un prātoja, ko iesākt, lai no ilgstošās neziņas un nekā nedarīšanas nezaudētu veselo saprātu. Aprīlī pastāvīgie apmeklētāji jau ik pa brīdim zvanīja vai klauvēja, vaicājot — kad sāksit? 

«Divatā cepām maizi un vārījām zupu līdzņemšanai. Cilvēki nāca pēc pasūtītā, pakavējās, lai pārmītu kādu vārdu. Bijām noilgojušās pēc saviem apmeklētājiem, un, kā izrādījās, arī viņi pēc mums. Tas iedrošināja, sākām vilkt ārā no dīkstāves arī savas darbinieces un maija beigās jau strādājām ar pilniem apgriezieniem,» stāsta Vineta.

Budžets ienāk pa durvīm

Kārumlāde dibināta pirms desmit gadiem. Pirms tam Vineta un Alla strādāja lielākajā Cēsu viesnīcā un gādāja par pilsētas viesu kulināro labsajūtu. Taču kādā sarunā dzimusi ideja pamēģināt kaut kur vecpilsētā uzburt omulīgu kūkotavu vilināja saldi kā marcipāna zaķis. «Tas nebija spontāns lēmums — divus gadus rūpīgi gatavojāmies savam pirmajam solim uzņēmējdarbībā. Gājām uz biznesa konsultācijām, gādājām atbilstošas iekārtas, pētījām žurnālus, grāmatas, internetu, meklējot jaunus, interesantus veidus, kā gatavot kūkas,» atceras Alla.