Alesandro Bariko jaunais romāns The Game. Spēle ir intelektuāļa pārdomas par mūsdienu pasauli
Šis nav izsmalcināts trilleris, kā varētu šķist no vāka, — sevišķi mums, latviešu lasītājiem, kas itāļu rakstnieku Alesandro Bariko galvenokārt pazīst kā romānistu, jo īpaši skaistā un savulaik populārā Zīda autoru. The Game. Spēle nav arī grāmata par spēlēm, lai gan sākumā Bariko patiešām piesauc seno, bet ietekmīgo Space Invaders. Taču tā ir tikai metafora Spēlei — digitālajai pasaulei, kurā mēs ienirstam katru dienu no jauna, kā saka autors, lai neapzināti piedalītos gara revolūcijā.
Vienkāršāk sakot, The Game ir intelektuāļa pārdomas par mūsdienu pasauli. To pašu, kurā visu materiālo, ar rokām aptveramo un darbināmo lielā mērā ir aizstājuši digitālie rīki un neaizsniedzami virtuālā realitāte — tāpat kā galda futbolu ir gandrīz pilnībā nomainījušas videospēles, kurās mūsu iesaiste ir vienlaikus gan tiešāka, gan vairāk pastarpināta. Gluži kā mūsdienu dzīvē, kas aizvien vairāk tiek pielāgota spēļu loģikai, tiecoties arī ikdienu padarīt vienkāršāku, rotaļīgāku un aizraujošāku.
Un Bariko to sveic atplestām rokām. Pat tik ļoti, ka liela daļa grāmatas ir veltīta dažādu iespējamo iebildumu atspēkošanai. Nē, saka autors, tvēriena plašuma un ātruma atalgošana pretstatā dziļumam nepadara mūs paviršākus; patiesībā tā pat atbilst cilvēku iedabai. Vai — jā, šobrīd ir izveidojusies jauna elite, kuras priekšgalā ir ne tikai Facebook un Google, bet visi tie pārsvarā jaunie cilvēki, kuru personības, šķiet, definē nemitīga kustība, taču tā nav ne par matu sliktāka kā vecā elite. Varbūt pat otrādi, Bariko vairākkārt uzmanīgi piebilst, norādot uz, piemēram, Apple un interneta saknēm kontrkultūrā. Un pasauli jau sen vajadzēja kārtīgi sakratīt — paskatieties tikai uz visām 20. gadsimta šausmām!
Šādā garā autors pārcilā visdažādākās ar digitālo pasauli saistītās bažas un problēmas, gandrīz ne mirkli nezaudējot optimismu un rakstot ar tik vieglu roku, ka lasīšana ne brīdi nepārtop darbā. Šajā ziņā arī Bariko ir mācījies no Spēles noteikumiem, uz ko viņš netieši norāda grāmatas beigās, — gan mazliet čomiskais tonis, gan regulārās atkāpes, gan ilustrācijas un biežās tēmas maiņas rūpējas par to, lai atvieglotu nākamās lappuses pāršķiršanu. Un tas patiešām arī strādā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.