Pēc mūža ieslodzījuma • IR.lv

Pēc mūža ieslodzījuma

Margarētu spēlē Daiga Kažociņa. Foto — Margarita Germane
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Nacionālā teātra izrādē Margarēta aktrise Daiga Kažociņa spēj nospēlēt vissmagākos psiholoģiskos stāvokļus

Luga ir Māras Zālītes parafrāze par Gētes Fausta pirmo daļu, kuru vairums atcerēsies kā stāstu par neremdināmu zināšanu un dzīves alku pārsātinātā Fausta mīlestību pret Grietiņu. Nereti gan tiek piemirstas notikuma detaļas — to, ka Fausts nodur viņas brāli, bet viņa pati noindē māti un noslīcina ārlaulības bērnu. Zālīte neaizmirst. Viņas Margarēta ir pieaugusi un pavadījusi ieslodzījumā 25 gadus (faktiski tas ir mūža ieslodzījums), bet — bez sprieduma. Lieta izrādās aizkritusi aiz skapja, un tagad to steidzami vajag iztiesāt, tāpēc valsts piešķir Margarētai aizstāvi — Advokātu, kura profesionālās ambīcijas uzplēš sen sadzijušas brūces un liek reizi par visām reizēm noskaidrot: kas notika un kurš vainīgs…

Zālīte lugu sarakstīja 1998. gadā, un tā, lai arī ne bez psiholoģijas oderītes, tomēr nav pamācība par pusaudžu seksualitātes biedējošajām blaknēm, bet gan ētiski politisks traktāts. Politisks, jo dramaturģe izmanto Faustu kā vienu no Eiropas kultūras pamattekstiem, lai risinātu tēmu par Latvijas atgriešanos «vecajā» Eiropā. Ētisks, runājot gan par aizmiršanu un atbildību (īpaši jau abu — Austrumeiropas un Rietumeiropas sarežģīto attiecību kontekstā), gan par kultūras tekstos iekodētajām arhetipiskajām nozīmēm. Postkoloniāla, postmoderna un feministiska — luga ir viens no retiem piemēriem latviešu literatūrā, kas izmanto pasaulē populāru paņēmienu: pazīstamu sižetu stāsta no marginalizēto un apspiesto skatpunkta. Spēle iznāk diezgan skarba — fakts, ka Margarēta viena atbild par noziegumiem, kuros (tā ir Zālītes pārliecība) viņa ir drīzāk upuris, protams, ļauj domāt gan par dubultajiem dzimumu standartiem, gan par to, ka vēsturi raksta uzvarētāji, un lugas pirmiestudējums 2001. gadā — Viestura Kairiša versija Jaunajā Rīgas teātrī — savulaik bija notikums Latvijas skatuves mākslā. Tāpēc izvēle iestudēt lugu šodien ir interesanta, jo ļauj ar 20 gadu nobīdi uzdot tos pašus jautājumus un ieklausīties — vai (un kā) mainījušās atbildes.

Bet — cik luga daudz sola, tik iestudējums maz dod… Režisors Reinis Suhanovs Margarētu veidojis kā (tikai!) psiholoģisku iestudējumu, priekšplānā izceļot Margarētas traumēto psihi — viņas, teiksim, pieaugšanas procesu, kura laikā viņa no «objekta» Fausta lietā ierauga sevi kā patstāvīgu būtni, kas drīkst domāt un spriest ne tā, kā «oriģinālais stāsts» prasītu. Ideja potenciāli spēcīga, it īpaši, ņemot vērā, ka Margarētu spēlē Daiga Kažociņa, izcila aktrise, kas spēj nospēlēt vissmagākos psiholoģiskos stāvokļus. Diemžēl tapt pilnvērtīgam iestudējumam šoreiz traucējis ne tikai Suhanova režisora ambīciju trūkums, bet arī citkārt neapstrīdamais Suhanova scenogrāfa talants.

Izrādi spēlē divās telpās vienlaikus (un interneta vidē, ja skatītājs nopircis biļeti digitālajam iestudējumam) — nelielā sapulču telpā, kurā atrodas Advokāts (Kārlis Reijers vai Kaspars Aniņš), un teātra Jaunajā zālē, kurā iebūvēts kubs atveido Daigas Kažociņas Margarētas kameru. Varoņi sarunājas ar videozvana palīdzību (skatītāji, kas pēc starpbrīža maina sēdvietu uz otru telpu, daļu iestudējuma tādējādi skatās ekrānā). Paņēmiens gan izrādās ne vairāk kā asprātīgs risinājums skatītāju skaita dubultošanai Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Nebūtu ko iebilst, ja vien tas acīmredzami netraucētu aktieriem, kuri netiek pāri digitālajam atsvešinājumam un zaudē spēju saspēlēties ar partneri. Un šajā procesā izgaismo teksta augsto stilizācijas pakāpi, kas, ielikta reālisma estētiskajās koordinātās, zaudē savu poētisko potenciālu un izklausās… vienkārši nepatiesi.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu