Santas pasakas • IR.lv

Santas pasakas

13
Santa Remere. Foto — Lauris Aizupietis
Ieva Puķe

Tikko iznākusi grāmata Mūsējās — pasakas par 50 drosmīgām Latvijas sievietēm. Grāmatas autore Santa Remere saka: «Rakstu par meitenēm, kuras varēja mācīties manā klasē, ja es būtu dzīvojusi tajā laikā.» Par Sandru, Valentīnu, Zentu, Vairu

Grāmatu noteikti sūtīšu uz Franciju meitenītēm, kuras palīdzēju adoptēt franču mammai. Šo meitenīšu īstā mamma bija cietumā, bērnu veselības situācija nebija labākā… Bet tagad viņas ir lielas, mamma Francijā tikko sagaidījusi pirmo mazbērnu, aizrautīgi stāsta Santa Remere. Audžumammai šķitis būtiski saglabāt bērnu saikni ar Latviju, un Santa, tolaik tikai 18 gadus veca, tulkojusi pat saraksti ar meiteņu bioloģisko māti ieslodzījumā. 

Rakstot grāmatu Mūsējās. 50 pasakas par Latvijas sievietēm, Santa piedomājusi ne tikai par Francijas meitenēm, bet arī par saviem diviem dēliem, četrus un astoņus gadus veciem. Personiskais «salūts» par godu Mūsējo pabeigšanai uzšauts jau pasen. Sirsnīgākās emocijas sagādājusi veiksme pūļa finansēšanas platformā: grāmatas izdošanai nepieciešamā nauda janvārī savākta divās dienās. «Projekta vadītāja Antonija Skopa «kikstārteri» palaida manā dzimšanas dienā, pat to nezinot,» iesmejas Santa. «Dzīvē man patīk pievērst uzmanību pasakas momentiem: kaut kas notiek dzimšanas dienās vai notiek neticami. Tad atkal ilgi nekas labs nenotiek, bet pēkšņi — buh! Un tam nevar viegli atrast cēloņsakarības.»

Santa ir cilvēks ar viedokli, viņas recenzijas ir pamanītas un pat novērtētas ar divām Naumaņa balvas nominācijām — te gan nav nekā mitoloģiska. Trīs gadus mācījusies kino un audiovizuālo mākslu Francijā, četrus — Japānā, Santa arī pēc atgriešanās Latvijā spējusi saglabāt piedzīvojumu garu. «Neesmu sapņojusi kļūt par aktrisi vai rakstīt grāmatu,» viņa godīgi atzīstas. «Bet man vienmēr ir paticis skatīties logos, domās izdzīvot dažādas dzīves. Uzlēkt uz kāda viļņa. Katru reizi fanoju par projektu, ar kuru strādāju. Ja producēju, tad no sirds esmu producente; ja tulkoju kādu grāmatiņu vai lugu, tad saku, ka esmu tulkotāja. Mans mīļākais apzīmējums gan ir «publiciste» — pietiekami ērts un neuzbāzīgs.»

Pēc grāmatas iznākšanas vari sevi saukt par rakstnieci!
Nē. Sevi vēl īsti neuzskatu par rakstnieci. Rakstnieks man tomēr šķiet tāds, kam ir kāds liels vēstījums. Mūsējās ir kolektīvs darbs, kas sākās vienkārši kā publicistika. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu