«Es nekad nespēju iedomāties, cik nekompetenta un dzīvībai bīstama galu galā izrādīsies Libānas valsts»
Ēku vispirms sadrebināja dobjš bass. Un tad sekoja smaga dārdoņa. Septiņas, astoņas, deviņas sekundes, mūžību… Tāds troksnis, it kā uz pusēm salūztu pasaule. Es biju pārliecināta, ka sākusies zemestrīce.
Mans vīrs no balkona ieskrēja guļamistabā. Pāri mums pārvēlās gaisa viļņi. Mēs notupāmies un apskāvām viens otru. Šķīda stikli, tika izrautas durvis, plīsa priekšmeti. No ielas skanēja kliedzieni. Un šausmu pilns: «Ak, Allāh!»
«Kas tas bija?» es jautāju, kad atkal varēju elpot. «Infijar,» atbildēja vīrs. Sprādziens. Šajā valstī šo vārdu esam spiesti lietot pārāk bieži. Domādama, ka sprādziens noticis mūsu ēkas pagrabstāvā, es izgāju uz balkona apskatīt postījumus: zemi klāja stikli, cik tālu vien sniedzās skatiens.
Trīcošām rokām paķēru telefonu, lai apzvanītu draugus. Ieskatījos tviterī, lai uzzinātu, kas noticis. Interneta savienojums raustījās. Vīrs mani ierāva atpakaļ istabā: «Turies nost no logiem! Uzvelc kārtīgas kurpes! Mums, iespējams, būs jābēg.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.