Jauna meitene ar skaistām tumšbrūnām acīm un asinīm noplūdušu seju. Sīks pensionārs zaļā kreklā sparīgi pretojas muskuļotam supermenam OMON aizsargtērpā. Specvienības kaujinieki spārda kādu zemē nogāztu puisi, bet drosmīga rudmate viena pati metas melnajam baram virsū, zvetē ar plecu somu un kliedz: «Lieciet viņu mierā, tas ir mans vīrs!» Uguņu strīpas pilsētas ielās — no protestētāju autosastrēgumiem, specvienību raidītajām trokšņa granātām un pretī lidojošajiem «Molotova kokteiļiem».
Šīs ir dažas ainas no Baltkrievijas protestiem, kas atkal un atkal uzpeld atmiņā pēdējo dienu laikā. Sajūtas atgādina mūsu Atmodu un barikādes, taču viss mobilā tālruņa ekrānā redzamais notiek tagad un tepat blakus — Minska no Daugavpils ir tuvāk nekā Liepāja.
Kopš vēlēšanu iecirkņu slēgšanas Baltkrievijā svētdien ir skaidrs, ka liela daļa tautas vairs nav gatava paciest viltus prezidentu Lukašenko. Cilvēku tūkstoši iziet ielās un prasa brīvas, godīgas vēlēšanas. Viņiem pretī stāv šīs pašas valsts pilsoņi pilnā bruņojumā, sit, šauj un arestē tādas varas vārdā, kura spēj noturēties tikai ar brutālu spēku un iebiedēšanu. Tā izskatās diktatora beigu sākums — tikai mēs vēl nezinām, cik ātri pienāks šīs beigas un cik asiņainas tās būs.
Par savdabīgu protesta himnu Baltkrievijā kļuvusi 80. gadu kulta dziesminieka Viktora Coja balāde Pārmaiņas. Tās vārdos nolasāmas gan pēc brīvības izslāpušo ilgas, gan brīdinājums — lai arī sirdis prasa pārmaiņas, sēžot virtuvē pie tējas un cigaretes, kādā brīdī var palikt bail. Es ceru, ka baltkrievi nenobīsies un no ielām neatgriezīsies virtuvēs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.