Uzņēmējs Jānis Bergs raksta par savu pieredzi, turpinot iekarot ASV lielo tirgu
Jūlijā uzņēmumam SAF Tehnika sākas jauns finanšu gads. Tātad maijs un jūnijs man tradicionāli paiet, gatavojot budžetu, pārdošanas plānus un apspriežot izmaiņas algās un komisijas maksās. Pārdevēji ir tādi radījumi, kuri ir vienmēr izsalkuši, un viņu pārraudzīšana man mazliet atgādina televīzijā redzētās barošanas sesijas krokodilu fermās. Īpaši tas attiecas uz ASV pārdevējiem.
Visos uzņēmumos, kuros esmu strādājis, pārdevēji allaž ir bijuši vislabāk atalgotie darbinieki. Kas gluži saprotami ir izraisījis burkšķēšanu un neapmierinātību citu profesiju pārstāvjos. Vienā no manām pirmajām darbavietām finanšu direktors bieži pārdzīvoja, ka pārdevēju algas ir nesamērīgi lielas, it īpaši salīdzinājumā ar pieticīgāko grāmatvežu atalgojumu. Papildu sašutumu vēl izraisīja fakts, ka finansistiem bija mūžam jācīnās ar, viņuprāt, paviršajiem pārdevējiem, kuri allaž aizmirst pareizi noformēt rēķinus vai kādus tikpat svarīgus dokumentus. Tiesa, arī kadru mainība pārdevēju vidū vienmēr ir bijusi vislielākā. Ja pārdevējs ir slikts, darba devējs viņu ātri vien nomaina, bet labam pārdevējam vienmēr samaksa ir augsta — tāpēc jau viņš ir labs pārdevējs un prot pārdot arī savu darbu.
Apspriežot budžetu, kāds mans kolēģis apgalvoja, ka pārdevēji jau tā ir labi apmaksāti un ka viņiem nekādi pielikumi nepienākas. Uz to es atbildēju, ka inženieris darba laikā var izspēlēties ar dažādām dārgām mantiņām un būtībā piekopt savus hobijus, par to vēl saņemot samaksu, kamēr nabaga pārdevējam ir jārisina visu kolēģu savārītās ziepes un turklāt vēl tas jādara ar smaidu un ārkārtīgi iejūtīgi optimistiskā veidā.
Katrs, kurš kādu laiku ir pavadījis pārdošanas nodaļā, zina — pārdevēju galvenās sūdzības ir par to, ka pārdodamais produkts ir pārāk dārgs un konkurentu produktiem ir tādas vai šādas īpašības, kuru nav mūsējiem. Ideāla situācija, pēc pārdevēja domām, ir tāda, kad produkta cena tiecas uz nulli, bet produkta īpašības tiecas uz bezgalību. Šādiem pārdevējiem es parasti saku, ka tādā gadījumā man viņi nemaz nebūtu vajadzīgi, jo klienti tāpat stāvētu rindā pie noliktavas durvīm un paši aiznestu visu, ko mēs spētu saražot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.