Īsi par svarīgo

Dailes teātra izrāde Sidraba šķidrums ir provokācija, kas uzjautrina, garlaiko, intriģē un liek apstrīdēt personiskās domas

Galvenais, kas jāpasaka par šo izrādi, — tā ir mērķtiecīga. Turklāt dažādās izpausmēs: sākot ar funkcionālo skatuves iekārtojumu, turpinot ar aktuālu tēmu un beidzot ar gaiši nolasāmu teātra vēstījumu. Un svarīgākais, manuprāt, ir šis vēstījums par simtgadnieces Dailes principiālu mainīšanos. Proti, tā tiecas prom no savā ziņā hermētiski noslēgtā teātra, kāds tas bijis vismaz pēdējos desmit gados — ar izcilas klases aktieriem un repertuāru, kas derētu jebkuram laikam un pasaules vietai. Lai kļūtu par skatuves mākslas organismu, kurš dzīvo šeit un tagad un ne tikai rēķinās ar lecīgiem iznireļiem jeb homo novus, kas uzradušies apkārt, bet ievelk tos savā dzīves telpā un izmanto pašas atjaunotnei. Par to liecina sadarbība ar apvienību Kvadrifrons un Justīnes Kļavas un Paulas Pļavnieces radošo tandēmu. 

Šīs divas jaunās mākslinieces — dramaturģe un režisore — teatrāļu aprindās pazīstamas ar noturīgo interesi izvilkt gaismā zem paklāja paslaucītas lietas un nosaukt tās vārdā. Viņu kopdarbā Daugavpils teātrī tapušas izrādes par mūsu pavisam neseno pagātni Jubileja ’98 un Lutišķi. Simtgade, bet Dirty Deal Teatro — Klubs «Paradise». Turpat Dirty Deal Teatro režisore Inga Tropa iestudēja godalgoto un allaž izpārdoto Justīnes Kļavas lugu Dvēseļu utenis, kas ir tieša priekštece Sidraba šķidrumam. Tas jau garantē aktuālu, sasāpējušu un, iespējams, nemaz neatrisināmu tēmu. Šajā izrādē, kuras stāsts ir par gatavošanos geja un transvestīta kāzām ar lauksaimniecisku katastrofu beigās, tā sāpīgā tēma itin kā ir homofobija un iesīkstējuši priekšstati par dzimumu lomām. Tomēr patiesībā laikam gan runa ir par to, ka, dziļāk parokot, ikviens esam cilvēks «ar īpašām vajadzībām».

Savukārt no Kvadrifrona, kurā jau pirms ilgāka laika bija paredzēta šīs lugas pirmizrāde, kas tā arī nenotika, izrādei ticis režisora Klāva Meļļa un aktrises Ances Strazdas radītais skatuves iekārtojums, Jāņa Sniķera gaismas un Kārļa Tones muzikālā partitūra. Horeogrāfs ir brīvais mākslinieks Rūdolfs Gediņš. Apstākļos, kad arī kamerizrādes spēlējamas uz Dailes teātra Lielās skatuves, telpas risinājums ir tēlains un funkcionāls. Lugā paredzētā dārza lapene jeb laubīte kļuvusi par izstieptu četrstūri, kurš strikti ierāmē cilvēku darbošanos, kamēr apkārtējā melnajā tukšumā norisinās neregulējamā dabas rosība — ar slieku mistisko dzīvi, karsta kritenes (tas ir tāds zemzemes tukšums!) tektoniskajām izpausmēm un pērkona dārdiem. Vienlaikus šis rāmis koncentrē skatienu un maina mērogu uztveri — cilvēki šķiet lielāki un tātad labāk redzami plašajā zālē distancētajiem skatītājiem.

Laikam tomēr godīgi jāatzīst, ka vēstījums par un ap Dailes teātri man šķiet interesantāks un nozīmīgāks par pašu izrādi kā artefaktu. Esmu pavadījusi pusotru diennakti starp izrādes skatīšanos un recenzijas nodošanu, skaitot plusus un mīnusus un apstrīdot pati savas domas. Plusu jau noteikti ir vairāk.