Ir pagājuši pieci gadi kopš Sīrijas bēgļu krīzes. Simtiem tūkstošu patvēruma meklētāju, kas 2015. gada vasarā ieradās Vācijā, nolēmuši tur palikt uz visiem laikiem. Šajos piecos gados daudz kas ir mainījies, ieskaitot vācu sabiedrību
Vācu maizei ir viena problēma. Tā lūst, ja vēlies ar šķēli no bļodiņas pakampt apceptu baklažānu maisījumu vai bulgura salātus. Tajā grūti iepildīt gaļu, humosu un mērces. Ar tradicionālu vācu maizi var darīt daudzas lietas, bet ne visu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka par visvairāk pieprasīto produktu savā pārtikas veikalā Mohamads Hanavi (20) bez vilcināšanās nosauc chubs arabi jeb arābu pitas maizi. Tā ir piemērota dažādām mērcītēm, un sīrieši to ēd gandrīz katrā ēdienreizē. Ja gabaliņš nejauši nokrīt uz grīdas, daudzi to paceļ, noskūpsta un iebāž mutē.
Ar Hanavi pirmoreiz tikos jau februārī. Viņš sēdēja aiz letes zilibaltā sporta jakā. Tobrīd Covid-19 šķita kā tāla un mazsvarīga problēma. Līdzās rosījās tēvs, sverot olīvas kādam klientam. Savu ģimenes biznesu viņi atvēra janvārī. Klājoties labi. Populāras ir pupiņas, desas un marinētas vīnogu lapas. «Sīriešu mantas. Tas, kā cilvēkiem šeit pietrūkst.»
Ar «šeit» viņš domā Iterzenes mazpilsētu Hamburgas pievārtē Vācijas ziemeļrietumos. Pilsētā līdz 2015. gadam bija aptuveni 19 000 iedzīvotāju, no kuriem tikai retajam bija Tuvo Austrumu izcelsme. Hanavi stāsta, ka viņa ģimene bija viena no pirmajām, kas ieradās šajā pilsētā. Tagad Iterzenē dzīvo aptuveni 3000 sīriešu.
Jaunpienācēji bieži jautāja, kur var nopirkt vislabākos arābu produktus. «Iterzenē tādu nav,» Mohamads esot atbildējis. Tāpēc pats nolēmis aizpildīt robu tirgū. Nesenie mēneši pierādīja, ka tas ir pat krīzēm piemērots bizness. Pandēmijas laikā Hanavi bodīte bija atvērta visu laiku, un pieprasījums pēc chubs arabi saglabājās tāds pats kā agrāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.